Kāpēc sociālajā darbā svarīgi strādāt ar visu kopienu?

Vai esat kādreiz bijuši situācijā, kad uzņemšanas nodaļā asiņojat, bet līdz ķirurgam netiekat, jo daļa personāla mēģina sašūt bezpajumtnieka pārsisto galvu? Krīt bieži. Savukārt ziemā salst, aizmieg – tiek saukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ikdienā, ejot garām bezpajumtniekam, iespējams, nedomājam, kā tas mūs skar. Vai ir iespēja šādas situācijas novērst, ja cilvēks nevēlas ārstēt atkarību? Austrijas pilsētā Grācā ir rasts risinājums, kurš ilgtermiņā izrādījies finansiāli izdevīgāks pašvaldībai un veicina labbūtību kopienā.

“Winzi Dorf” ir ilglaicīga pajumte vīriešiem, kas izveidota jau pirms 31 gada. Tajā pārsvarā atrodas vīrieši vecumā virs 40 gadiem ar atkarības problēmām, kuri savu stāvokli, domājams, vairs neuzlabos. Patversme sniedz iespēju tajā mitināties visu atlikušo dzīvi. Šī ilgtermiņa patversme ir pirmā iestāde, kas atļāva lietot vieglo alkoholu, vienlaikus tās iemītnieki nedrīkst apdraudēt citus. Jā, ir iekšējās kārtības noteikumi, kas jāievēro, taču tie ir samērīgi. Svarīgi ir tas, ka iemītnieki dzīvo tādu dzīvi, kādu viņi paši grib. Neviens neuzstāda obligātu noteikumu ārstēties –  ja grib ārstēties, tad kontakti tiek iedoti, bet ja nē, viņi var turpināt dzīvot patversmē. Iespējams, līdzīgi kā daļa šī raksta lasītāju, sākumā skeptiski par patversmi bezpajumtniekiem bija arī apkaimes iedzīvotāji, bet laika gaitā viņi savu attieksmi ir mainījuši un patversmei pat aktīvi ziedo. Iestādes brīvprātīgie pavada patversmes iemītniekus uz dažādām iestādēm, pieņem ziedojumus, izdala medikamentus utt.

Šis ir viens no veidiem kā pasaulē tiek īstenots sociālais darbs kopienās. Arī Latvijā attīstām darbu ar kopienām. Deviņus mēnešus Latvijā tika aprobēta metodika “Sociālais darbs kopienā” un 11 dalībnieki no septiņām pašvaldībām īstenoja dažādus pilotprojektus. Tik vērienīgas idejas kā patversmes bezpajumtniekiem ar atkarībām netika īstenotas, taču veiksmīgi ir aizsniegti vecāki, kas audzina bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, seniori un dažādu apkaimju iedzīvotāji. Vislielākais gandarījums ir tas, ka daļa no uzsāktām iecerēm turpinās arī pēc pilotprojekta, jo idejas ir iesētas labā augsnē.

Ierasti ar sociālo darbu saprotam darbu ar atsevišķu indivīdu vai ģimeni, bet nereti būtiska loma sociālo problēmu risināšanā ir visai sabiedrībai. Tieši pašu cilvēku iesaiste un līdzdarbošanās palīdz radīt stabilus ilgtermiņa risinājumus kopīgām problēmām. Var teikt, ka lielākais sociālā darba kopienā ieguvums ir stipras kopienas, kurās cilvēki viens otru aktivizē, rosina darboties un motivē uzlabot ikdienu un dzīves apstākļus visiem tās locekļiem.

Sociālais darbs kopienās noteikti nav jauna sociālā darba forma. Tā drīzāk ir atgriešanās pie profesijas saknēm. Arī Latvijā ir īstenotas virkne dažādu iniciatīvu, taču laika gaitā šis virziens ir palicis pamests novārtā. Vairāk esam ieguldījušies individualizētas pieejas attīstīšanā, risinot katra viena cilvēka problēmas atsevišķi. Tas nepazudīs. Tikai paralēli jāatgriežas arī pie kopienas resursu aktivizēšanas. Visās kopienās – gan teritoriālās, gan etniskās, gan uz kopīgām interesēm vai kopīgām problēmām balstītās kopienās ir resursi – reizēm acīmredzami, reizēm snaudoši. Un sociālā darbinieka izaicinājums ir pamodināt kopienas snaudošo potenciālu. Lai to paveiktu sociālā darba profesijai ir jāatsperas kvalitātes lēcienam, jo uzrunāt, ieinteresēt, iedrošināt veselas kopienas, nevis atsevišķus cilvēkus, ir ievērojami sarežģītāk. Nevis cilvēki uzmeklē darbinieku, jo vēlas saņemt sociālo palīdzību, bet sociālais darbinieks dodas pie iedzīvotājiem un rosina atklāt kopīgās iespējas.

Kāda ir atšķirība starp to, vai problēmu ir atrisinājuši paši iedzīvotāji vai to paveicis kāds pašvaldības darbinieks? Atšķirības atslēgas vārds ir gandarījums. Gandarījums par pašu varēšanas ieraudzīšanu un gandarījums, ieraugot iespējas ietekmēt kopīgo ikdienu. Otrs atslēgas vārds ir kopība, kas ietver piederību, kopīgu identitāti, mijiedarbību jeb attiecības ar citiem iedzīvotājiem.

Spēcīgu kopienu priekšrocība ir tā, ka daļa problēmas tiek novērstas jau preventīvi. Ja mums nav vienalga, kas notiek ar kaimiņmājas senioriem, mēs ātri atradīsim veidus kā nogādāt pārtiku, kā noorganizēt transportu, lai seniori varētu apmeklēt ārstu vai kādu citu speciālistu. Viens no spilgtiem piemēriem iedzīvotāju pašorganizācijai un kopienu spēkam bija pandēmijas laiks, kad cilvēki atrada veidus kā izvadāt pārtiku tiem, kas nevarēja pamest māju. 

Šādu piemēru kopienu jaudai Latvijā ir ne mazums. Kopienas spēku labi var novērot arī starp ielu jauniešiem, kad jaunieši ātri savos tīklojumos atrod palīdzību, ja kādam no “savējiem” ir radušās problēmas, jo “savējos” nepamet nelaimē. Taisnība, ne visi rastie risinājumi mums šķiet pieņemami, tāpēc viens no sociālā darba kopienās virzieniem ir ielu darbs ar jauniešiem, kuru Rīgas pilsētā attīsta biedrība “Resiliences centrs”. Šie darbinieki uzrunā jauniešu grupas, informē par iespējām Rīgas pilsētā, iedrošina jauniešus iesaistīties citu organizāciju aktivitātēs, kā arī sniedz psihoemocionālu atbalstu. Gan bezpajumtnieki Gracā, gan ielu jaunieši Rīgā liek pieņemt to, ka ne visas kopienas raksturo sociāli vēlama, omulīga, kopīga rosīšanās. Reizēm kopīgo identitāti veido vienotas problēmas, kas pārējai sabiedrībai ir grūti izprotamas. Zelta vērtība ir tiem sociālajiem darbiniekiem, kas prot veidot uzticēšanos, saskatīt potenciālu un resursus arī šajās kopienās, kuras sabiedrības vairākumam ir tendence nosodīt.

Lai arī abas pieminētās kopienas ir piemēri, kas labi ilustrē situācijas, kad ir nepieciešama sociālā darbinieka kopienā iesaiste, šie noteikti nav vienīgie darbības virzieni. Īstenotie pilotprojekti kā šī brīža aktualitātes izcēla mediāciju starp etniskām kopienām, “savedēja” jeb koordinatora lomu starp pašvaldības iestādēm un pagastu iedzīvotājiem, iedzīvotāju vientulības izjūtu, informācijas trūkumu par iespējām savā pašvaldībā, par iespējām ietekmēt procesus pašvaldībā, prasmju trūkumu piesaistīt dažādu projektu finansējumu utt.

Ir skaidrs, ka katrā pašvaldībā sociālais darbs kopienās izpaudīsies atšķirīgs, jo atšķirīgas ir iedzīvotāju vajadzības, pašvaldību resursi, arī darbinieku uzkrātā pieredze. Lai arī projekta ietvaros izstrādātā metodika dod pamatus –  piedāvā skaidru sociālā darba kopienā procesa modeli, izdala dažādas prakses pieejas, sniedz teorētiskus skaidrojumus, manuprāt, svarīgi ir saglabāt vietu radošam dzīvīgumam, būšanu nemitīgā attīstībā un ātru reaģēšanu uz cilvēku vajadzībām. Attīstot sociālo darbu kopienās, varam cerēt, ka iedzīvotāju saliedēšanās būs novērojama ne tikai krīzes  situācijās vai īpašās svētku reizēs, bet arī mūsu ikdienā.

Aiga Romāne-Meiere – metodikas “Sociālais darbs kopienā” ekspertu darba grupas vadītāja, biedrības “Resiliences centrs” valdes locekle, LU Sociālā darba bakalaura programmas studiju direktore