Māksla kā tilts jeb Kā saglabāt atvērtu sirdi tam, kas pabijis cietumā?

Pasaule nav tikai balta un pūkaina: to visai skaudri sapratu brīdī, kad pirms deviņiem gadiem uzzināju, ka aiz augstajiem žogiem turpat netālu no manām jaunajām mājām Cēsīs atrodas Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem (CAIN). Tas līdzi nesa daudz jautājumu: par kādiem pārkāpumiem bērni un jaunieši tur atrodas, kas viņu dzīvēs noticis tāds, lai šādā vietā nonāktu, un neslēpšu – arī ne mazums bažu. Taču, atskatoties uz šo laiku, varu būt pateicīgs, ka mana pirmā reakcija bija nevis distancēšanās vai neuzticība, bet interese un vēlme šos jauniešus satikt.

CAIN ir vieta, kur pēc likumpārkāpumu izdarīšanas nonāk nepilngadīgie – jaunieši no dažādām Latvijas vietām, atšķirīgas sociālās vides un dzīves apstākļiem, daļa auguši bērnu namos. Saucot lietas īstajos vārdos, šī vieta ir cietums tiem, kuriem vēl nav apritējuši 18 gadi. Tie ir jaunieši, kuriem priekšā vēl visa dzīve, un arī viņi ir mūsu sabiedrības nākotne. Viņu izglītošanās un reintegrācija ir neizsakāmi svarīga, taču šis ceļš nav viegls: pārkāpumi likuma priekšā dažkārt ir ļoti smagi, daļa pirms nonākšanas CAIN cietuši no atkarībām, ir psiholoģiski noslēgušies sevī. Diemžēl iezīmējas arī skaudras sistēmiskas problēmas un praktiski šķēršļi, tai skaitā sabiedrības distancēšanās un nevēlēšanās jauniešus pieņemt pēc tam, kad “cietuma” vārti viņiem atvērušies.

Nu jau daudzus gadus ar manu, domubiedru, citu mākslinieku un aktīvistu dalību Cēsu iestādē notiek dažādi mākslas un teātra projekti, tajos iesaistot arī CAIN mītošos. Pirmā cīņa tika izcīnīta, audzināšanas iestādi iepazīstinot ar savu ideju: satikt jauniešus, uzrunāt sadarbībai mākslas projektos un stāstīt viņu stāstus arī plašākai sabiedrībai. Bet grūtākais bija priekšā: katru reizi no jauna iekarot pašu jauniešu uzticību, kļūt par “savējo” viņu vidū un vēlāk sadzīvot ar visai smagu domu: ka daudzi no viņiem šajā vietā varēja arī nenonākt.

Šo gadu gaitā projektu ar CAIN jauniešiem bijis daudz: 2015.gadā tapa sociālā teātra projekts “Viss normāli”, 2016. gadā teatrāls koncerts “Bez viņām”, dokumentāla filma “Bez viņiem”, izdots mūzikas albums “23 karāti” un īstenota sadarbība ar “Dirty Deal Teatro” komandu, mūziķi Ansi Kolmani jeb ansi, režisoru Dāvi Kaņepi un citiem, bet 2021.gadā, kā daļa no starptautiskās platformas “Magic Carpets” aktivitātē Latvijā, tapa arī multimediju projekts “Svidanka”.

Kāpēc uzskatu par svarīgu par šo pieredzi pastāstīt? Jo ticu, ka teātra māksla un mūzika ir veids un vide, kurā runāt par smagām tēmām un izstāstīt grūtus stāstus. Tā ir iespēja, kādas šiem jauniešiem pirms tam, iespējams, nav bijis.

Šie šobrīd Cēsīs mītošie jaunieši ir daļa no mūsu sabiedrības, daļa no kopienas dažādās Latvijas vietās. Tāpēc par vienu no galvenajiem realizēto projektu uzdevumiem uzskata mītu laušanu – bērniem par dzīvi un cilvēkiem ārpus “cietuma” sienām, bet ārpasaulē esošajiem – par CAIN jauniešiem.

Savulaik tapušais CAIN jauniešu teātra projekts “Viss normāli” bija atvērts skatītājiem no malas. Kā jau ieslodzījuma vietā, apmeklējuma process nebija vienkāršs – ar savlaicīgu pieteikšanos, pārbaudēm, drošības kontroli. Tā bija, iespējams, pirmā šāda veida pieredze Cēsīs – ielaist ieslodzījuma vietā cilvēkus no malas mākslas projekta ietvaros. Taču tas bija ļoti svarīgs solis! Es nevaru runāt apmeklētāju vārdā, ko viņi aiz “cietuma” sienām redzēja un piedzīvoja, taču lielākais ieguvums bija daudzi jautājumi, diskusija, ko tas raisīja, un pati tikšanās. Mūs un mūsu dzīvi veido cilvēki tajā, tikšanās. Tā ir bijis gan man pašam, dzirdot grūtās dzīves situācijas, kādās bijuši šie bērni un jaunieši, gan arī viņiem. Kāds tagad var palepoties, ka piedalījies mākslinieka ansis albuma tapšanā, cits – ka uzvedis teātra izrādi vai piedalījies video tapšanā. Tās ir mazas lietas, kas rada pārmaiņas.

Tiesa, šo projektu kontekstā jāpiemin arī skaudras mācības un sistemātiskas problēmas. Daudziem jauniešiem pirms nonākšanas ieslodzījuma vietā trūcis atbalsta – no līdzcilvēkiem, iestādēm un dienestiem. Protams, nevienam nepatīk cietumā.

Taču vistrakākais ir no jauniešiem dzirdēt, ka viņi ir pateicīgi kādu laiku pabūt Cēsu audzināšanas iestādē, kur viņiem ir mācību iespēja, resocializācijas projekti un psihologa atbalsts. Tas viss taču varēja būt arī pirms tam. Un arī pēc tam…

CAIN jaunieši iestādi pamet, sasniedzot pilngadību vai tai tuvojoties. Ja viņi nevar vai nevēlas atgriezties ģimenē, seko pirmā skarbās realitātes deva: dzīvesvietas un darba meklējumi. Tiem, kas CAIN pamet, turpinoties nosacītam sodam, ir labākā situācijā: viņu sekmēm ārpasaulē kādu laiku seko Valsts probācijas dienests. Taču tie, kas sodu izcietuši, paliek bez padoma un atbalsta: kur meklēt mājvietu, kā pārvarēt to, ka no ieslodzījuma vietas nākušajiem ne katrs gatavs izīrēt dzīvesvietu vai dot darbu? Reintegrācijas atbalstam likums paredz nodokļu atvieglojumu uzņēmumam, kas bijušo ieslodzīto algo, taču izrādās, ka tas attiecas tikai uz tiem, kam vēl spēkā nosacīts sods. Ko darīt pārējiem?

Sabiedrības distancēšanās un atbalsta trūkuma apstākļos jaunieši problēmas cenšas risināt pašu spēkiem: cits citam palīdz ar padomu vai darbu, bieži pēc privātas iniciatīvas iesaistās arī CAIN darbinieki un kādi brīvprātīgie no malas. Taču sistēmiska atbalsta trūkst. Pat neskatoties uz to, ka viņi ir un būs daļa no sabiedrības, kas tik agrīnā vecumā nonākuši ļoti trauslā dzīves situācijā, kur viens solis šķir no kļūšanas par pilnvērtīgu mūsu sabiedrības daļu vai atgriešanos negatīvas un destruktīvas uzvedības ciklā.

Liela loma šajā procesā potenciāli varētu būt sociālajam darbam. Esmu pārliecināts, ka tam ir jāmainās, jākļūst iekļaujošākam, pieejamākam un preventīvākam. Tādam, kādu to iemieso ideja par sociālo darbinieku kopienā: kas iesaista un pamana visus, atbalsta un ir kā tilts starp katru sabiedrības locekli. Taču šī ideja nevar izdzīvot bez cilvēku iesaistes: atvērtības dažādajam, intereses par līdzcilvēkiem, vēlmes veidot un uzturēt attiecības ar savu kopienu tuvākajā apkārtnē, darbavietā, ciemā vai pilsētā.

Ar šo pārliecību īstenoti arī daži projekti ārpus CAIN sienām: mākslas telpa “Mala”, cirka festivāls Cēsīs, dažādas meistarklases un aktivitātes, uz kurām es un mani domubiedri aicina ikkatru. Šogad skatītāju vērtējumam tika nodota mākslinieku un vietējo kopienu sadarbības rezultāts – izstāde “Kopienu projekts”. Māksla ir viens no pašizpausmes rīkiem, un šādi pasākumi – veids, kā stiprināt sabiedrību un kopienas. Varbūt tava pirmā meistarklase vai saruna pie kafijas kādā no pasākumiem padarīs tavu dzīvi krāsaināku, varbūt palīdzēs atrast jaunus draugus, uzklausīt interesantus stāstus un kļūt atvērtākam? Varbūt palīdzēs būvēt stiprākas kopienas un sabiedrību, kur līdzcilvēkiem – vecam, jaunam vai bērnam grūtā situācijā netrūkst atbalsta un padoma…

Autors ir uzņēmējs, sociālais mākslinieks un mākslas projektu īstenotājs Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem