Sociālajā darbā ar degsmi

Kādā brīvākā rudens pēcpusdienā jelgavniece Aleksandra Pavlovska piekrita veltīt laiku sarunai ar “Ziņām”. Saruna notika Ozolskvērā pie bērnu rotaļu laukuma, kur tobrīd rotaļājās Aleksandras meita.    

– Jūsu pirmā dzīves ceļa izvēle ir filoloģija, literatūra. Tas taču paliek uz visu dzīvi?   

Jā, tas paliek uz visu dzīvi. Tagad gan nav tik daudz laika lasīt kā tad, kad es biju tulkotāja. Studēju 16. gadsimta angļu literatūru. Būdama studente, kā brīvprātīgā iesaistījos darbā ar bezpajumtniekiem, narkotiku lietotājiem, un tas mani aizrāva. Tajā laikā brīvprātīgo kustība Krievijā strauji attīstījās. Nezinu, varbūt tas bija saistīts ar to, ka palielinājās sabiedrības noslāņošanās – plaisa starp cilvēkiem, kas prot pelnīt naudu un kuriem tās ir daudz, un nabadzīgajiem, kuriem vispār nekā nav. Maniem domubiedriem tas nebija pieņemami. Ap 2004. gadu man nācās izvēlēties – vai nu filoloģija, vai sociālais darbs. Izvēlējos otro. Sociālo darbu darot, es iepazinos ar savu vīru Arsēniju. Viņš strādāja ar pusaudžiem, kuri dzīvoja uz ielas un lietoja narkotikas, savukārt es – ar pieaugušajiem. 

– Kā pārcēlāties uz Latviju? 

Bija ideja turpināt mācības, varbūt studēt doktorantūrā. Tolaik Krievijā bija diezgan grūti iegūt izglītību sociālā darba jomā, jo augstskolās – ar dažiem izņēmumiem – šī joma neattīstījās, interesēja maz cilvēku. Tāpēc jau kādu domājām par pārcelšanos uz ārzemēm. Braukt tieši uz Latviju nolēmām, jo šeit jau ieguvām maģistra grādu un man ir arī dotas tiesības šeit dzīvot – skaitos repatriante. Mana vecmāmiņa ir no Stāmerienas. Viņa pārcēlās uz Krieviju juku laikos drīz pēc revolūcijas. Tiesa, vecmāmiņa nomira, pirms es piedzimu. Viņa arī nevēlējās, lai viņas bērni zinātu par savām saknēm un nemācīja tiem latviešu valodu. Būt par latvieti Krievijā Staļina terora laikā bija bīstami.

– Kā jums klājās, ierodoties Latvijā?   

Atbraucot uz Latviju, mēs bijām entuziasma pilni mācīties un turpināt darbu savā profesijā. Tomēr studijas universitātē vēl nav izdevies sākt finansiālu apsvērumu dēļ. Pirmo gadu Latvijā veltījām tam, lai apgūtu latviešu valodu. Dzīvojām Rīgā, Āgenskalnā. Tas nebija viegls laiks. Taču pēc gada atradu resursu centru “Zelda”, kas arī atrodas Āgenskalnā. Šis darbs man ļoti palīdzēja ar valodu, es daudz ko iemācījos, pirmkārt no cilvēkiem, kurus atbalstīju, un no kolēģiem – to, ko nemāca valodu kursos. Strādājot ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, es lietoju arī krievu valodu. Starp mūsu klientiem ir daudz tādu, kas neprot latviski vai nu traucējumu, vai sev apkārtējās vides dēļ. Salīdzinot ar Krieviju, Latvijā ir labāka valsts politika sociālā darba jomā. Te ir vairāk brīvības un atklātības, kas šajā darbā ir ļoti svarīgi. Tomēr arī Latvijā ir daudz mazāk sociālā darba speciālistu, nekā vajadzētu. No Rīgas uz Jelgavu pārcēlāmies tāpēc, ka vēlējāmies iegādāties dzīvokli. Tikai pamazām sākam saprast, kur esam nokļuvuši. Tas ir ļoti liels kontrasts, salīdzinot ar dzīvi Maskavā, jādzīvo pavisam savādāk, citā tempā, ir daudz mazāk cilvēku, citi attālumi.

– Nevalstiskajā organizācijā “Zelda” jūs ne tikai strādājat ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bet arī vadāt mācības pašvaldību darbiniekiem. Ko īsti dara pašvaldību sociālie darbinieki?

Piemēram, pašvaldībā x ir viens sociālais darbinieks uz 800 iedzīvotājiem. Starp šiem astoņiem simtiem ir vairāki cilvēki, kam vajadzētu sociālā darbinieka atbalstu vai sociālo palīdzību. Ir tādi, kuri to vēlas, un tādi, kuri ne. Gadījumi ir visādi. Dažkārt pašvaldībās sociālie darbinieki ir specializējušies, piemēram, vieni strādā ar ģimenēm ar bērniem, citi ar bāreņiem, citi ar pieaugušajiem – bezdarbniekiem, cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi u.tml., sociālajos dienestos ir arī sociālā darba speciālisti, kuri, piemēram, sociālā darba organizators, nodrošina materiālu atbalstu trūkumā nonākušām personām. Ir arī “universālie kareivji”, ierobežoto resursu dēļ viņiem ir jāstrādā ar visiem, kam viņu darbības apvidū ir nepieciešama sociālā palīdzība. Arī problēmas var būt dažādas. Piemēram, vardarbība ģimenē, ilgstošs bezdarbs, atkarību izraisošu vielu lietošana, dzīve bez noteiktas dzīvesvietas. Sociālā darba mērķis ir palīdzēt cilvēkam pilnvērtīgi dzīvot, atrisināt sociālas problēmas, iekļauties sabiedrības dzīvē. Strādājot ar klientu, sociālais darbinieks izveido atbalsta sistēmu, kā viņam palīdzēt. Tur varētu būt gan materiāla palīdzība, gan sociālie pakalpojumi, gan ļoti radoši veidi, kas palīdz cilvēka pašizaugsmei, balstoties uz to, kas jau ir pieejams mūsu kopienās. Daudz neformāla sociālā atbalsta var sniegt līdzcilvēki – draugi, kaimiņi, reliģiskas draudzes, biedrības u.c. Sociālā darbinieka uzdevums var būt arī mobilizēt šos līdzcilvēkus.

– Kādi ir jūsu klienti, kad strādājat ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem? 

Termins “garīga rakstura traucējumi” iekļauj divas grupas: tā saucamie psihosociālie traucējumi jeb psihiskas saslimšanas (šizofrēnija, bipolārie traucējumi, depresija utt.) un intelektuālās attīstības traucējumi. Cilvēki, kuri lūdz atbalstu, ir ļoti dažādi. Vieni ir dzīvojuši vai dzīvo pansionātos, bet vēlas uzsākt dzīvi sabiedrībā. Otri dzīvo ģimenēs vai grupu dzīvokļos. Ir tādi, kam nupat kā gadījusies pirmā saslimšanas epizode un kam vēl nav noteikta konkrēta diagnoze, viņiem varbūt vēl nav piešķirta invaliditātes grupa. Tomēr arī viņiem vajag atbalstu un pakalpojumu. Cilvēki nāk pie mums ar dažādiem jautājumiem – daudzi vēlas uzzināt par savām tiesībām un aizsargāt tās, atrisināt diezgan sarežģītas sociālās un juridiskās problēmas, jo mūsu organizācija sniedz bezmaksas juridiskās konsultācijas. Mēs esam izstrādājuši arī Latvijai unikālu pakalpojumu – atbalstu lēmumu pieņemšanā, kas ir alternatīva rīcībspējas ierobežošanai un aizgādnībai. Cilvēki vēršas pie mums pēc šāda veida atbalsta. Diemžēl pašlaik šis pakalpojums Latvijā nav plaši pieejams, taču mēs ceram uz politiskiem valsts lēmumiem, jo ir pierādīts, ka tas ir efektīvs un nepieciešams pakalpojums. Cilvēki arī vēršas mūsu organizācijā, kad vēlas, lai viņu balss tiktu sadzirdēta sabiedrībā, jo mēs pārstāvam viņu intereses. Daudziem cilvēkiem nav pieejama nepieciešamā informācija tā saucamajā vieglajā valodā. Tas arī ir mūsu aktuālais darba lauks. Kā pasniegt nepieciešamo informāciju, kā cīnīties ar negatīvo informāciju, kas ir izplatīta sociālajos tīklos, jo ļoti daudziem cilvēkiem, kurus mēs atbalstām, tas ir vissvarīgākais ziņu avots.

– Augustā Jelgavā notika traģēdija, kurā gāja bojā divi jaunieši. Meitene un puisis, abi no vienas skolas. Ir liecības, ka puisim varēja būt garīga rakstura traucējumi.

Ir grūti komentēt konkrēto situāciju, man nav pietiekami daudz informācijas par šo ļoti traģisko notikumu. Par pusaudžu garīgo veselību varu komentēt tikai vispārīgi, pamatojoties uz stāstiem, kas tagad notiek ar pusaudžiem Krievijā, uz to pusaudžu stāstiem, ar kuriem man bija iespēja sadarboties Latvijā. Ir ļoti svarīgi, lai par bērnu un skolēnu garīgo veselību rūpētos visos līmeņos, lai skolās notiktu profilaktiskais darbs, lai skolām būtu tam resursi. Viena no pasaules tendencēm šobrīd – pievērst vairāk uzmanības zēniem skolās. Mūsu kultūrā meitenes vairāk māca runāt par savām emocijām. Viņām ir atļauts raudāt, sūdzēties par to, kad jūtas slikti, viņas ir atvērtākas palīdzībai šajā jomā. Sabiedrībā iegājies, ka zēniem savas problēmas nevajadzētu izrādīt. Tas it kā nav vīrišķīgi. Nereti zēni pēc palīdzības nāk, kad viss ir ļoti slikti. Ir dažādi interesanti projekti, kas vērsti tieši uz zēnu garīgo veselību. Protams, pandēmija un ar to saistītā tālmācība arī negatīvi ietekmē garīgo veselību.

– Vai Latvijā paliksiet un savu darbu turpināsiet? 

Mums ar vīru sen vairs nav tādas sajūtas, ka gribētos dzīvot citur. Radi un draugi – to gan Latvijā ir mazāk. Vai nu Maskavā, vai ārzemēs.

– Jūs studēsiet doktorantūrā un kļūsiet profesore? 

Ir ļoti grūti plānot. Ir visādas interesantas lietas, ko vēlētos iemācīties un arī izmantot to praksē. Es gribu aicināt sociālajā darbā iesaistīties jauniešus. Latvijā lielākā daļa sociālo darbinieku ir jau pusmūžā. Jo vairāk šajā darbā būs jauniešu, jo labāk tas veiksies. Vajag jaunības degsmi! Ir jāmācās svešvalodas, jābrauc pēc pieredzes uz ārvalstīm. Sociālā darbinieka profesija strauji attīstās, un vajag attīstīties līdzi.

Aleksandra Pavlovska, sociālā darbiniece–pētniece. 

Dzimusi 1984. gadā Krievijā, Maskavā. Šobrīd kopā ar ģimeni dzīvo Latvijā, Jelgavā.

Studējusi filoloģiju, psiholoģisko konsultēšanu, 2013. gadā ieguvusi maģistra grādu sociālajā darbā vadības un sociālā darba augstskolā “Attīstība”.

2004. gadā Krievijā pievērsusies brīvprātīgajam sociālajam darbam ar galvaspilsētas bezpajumtniekiem. Vēlāk jau profesionāli iesaistījusies dažādās Krievijas un starptautiskajās organizācijās, kas darbojas sociālā darba jomā.

2014. gadā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Latvijā un kopš tā laika strādā nevalstiskajā organizācijā “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda””, kur personām ar garīga rakstura traucējumiem piedāvā atbalstu lēmumu pieņemšanā, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi un droši dzīvot sabiedrībā. “Zelda” saņem finansējumu no dažādiem avotiem – bieži vien no vietējiem vai starptautiskiem projektiem, kā arī no valsts vai pašvaldības. 

Pandēmijas apstākļos, kad “Zelda” varēja strādāt tikai attālināti, nesatiekoties ar klientiem, Aleksandra, lai nezaudētu kontaktu ar cilvēkiem, pusgadu strādāja par sociālo rehabilitētāju Jelgavā, slimnīcā “Ģintermuiža”.

Publikācija sagatavota sadarbībā ar ESF projektu “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās”.

Raksta oriģināls publicēts laikrakstā “Zemgales Ziņas” 2021. gada 14. oktobrī.