Sociālais darbs kā misija?

Sociālais darbs. Sociālais darbinieks. Cik daudz mēs zinām par šo profesiju? Daļā sabiedrības nereti ar sociālo darbu saprot pabalstu un dažādu atvieglojumu piešķiršanu noteiktām iedzīvotāju grupām. Droši vien tādēļ, ka par to visbiežāk runāts skaļi. Patiesībā sociālais darbs ir atbalsta sniegšana cilvēkam, ģimenēm, grupām un kopienām, kas nonākušas vai ilgstoši atrodas krīzes apstākļos, lai palīdzētu atrast iekšējos un ārējos resursus un stiprinātu cilvēka paša spēju funkcionēt sabiedrībā. Par to sarunā ar Rēzeknes novada Sociālā dienesta vadītāju Silviju STRANKALI.

Katrs trešais

“Pabalsti ir tikai viena maza sociālā darba daļa. Nez kādēļ ikdienā arī politiķi bieži vien akcentu liek tieši uz sociālo palīdzību,” norāda S. Strankale. Reāli ar Sociālā dienesta sniegtajiem pakalpojumiem saskaras katrs trešais Latvijas iedzīvotājs. Sociālais dienests tā vai citādi cilvēka dzīvē iesaistās visa mūža garumā. “Sākot ar bērna iekārtošanu pirmsskolas izglītības iestādē, jo īpaši, ja bērns ir līdz 1,5 gadu vecumam. Rēzeknes novadā tieši sociālais darbinieks dod savu atzinumu un vērtējumu, ka vecāki strādā, ka bērnam līdz 1,5 gadu vecumam tiešām nepieciešams apmeklēt bērnudārzu,” stāsta S. Strankale.

Sociālais darbinieks palīdz rast risinājumu visdažādākajās situācijās, it sevišķi, kad tas skar ģimenes ar bērniem. “Mūsdienās ir ļoti dažādi viedokļi par bērnu audzināšanas metodēm, formām. Sabiedrībā ir krasi atšķirīgi, pilnīgi pretēji uzskati, tāpēc vecākiem nepieciešams atbalsts, konsultācijas – vai tas būtu psihologs, vai vecāku prasmju attīstīšanas vai ģimeņu pilnveidošanas grupas: kā runāt ar bērnu, kā veidot attiecības. Tāpat jāatzīst, ka kādreiz saikne starp paaudzēm bija stiprāka, ģimenes problēmu risinājumu varēja rast savu radu un tuvinieku lokā. Mūslaikos, kad visi ir “izmētāti” pa pasauli, tādu iespēju nav. Līdz ar to, saskaroties ar problēmām, vienīgā iestāde, kur gūt informāciju, nepieciešamo atbalstu un palīdzību, ir Sociālais dienests. Visa uz cilvēku vērstā sociālā dienesta darbība notiek caur pakalpojumiem,” stāsta S. Strankale.

Viennozīmīgi – jāspecializējas

Viens sociālais darbinieks nevar aptvert visus vecumposmus un vienlīdz kvalitatīvi strādāt ar dažādām iedzīvotāju grupām, tas nozīmē, ka vajadzīga specializācija. “Viennozīmīgi, jā,” piekrīt Rēzeknes novada Sociālā dienesta vadītāja, “runājot par sociālā darba kvalitāti, tas ir risinājums, viens no svarīgākajiem nosacījumiem. Strādājot ar konkrētu mērķa grupu, sociālais darbinieks šo jomu pārzinās vislabāk, viņa papildizglītība būs tieši tajā jomā. Piemēram, runāt ar cilvēku, kuram ir demence, vai runāt ar jaunu ģimeni – tās ir divas dažādas valodas, divas dažādas izpratnes par situāciju, divas dažādas izpratnes par dzīvi, ko kuram vajag.”

Ikdienā, strādājot sociālajā jomā, nākas saprast, ka viens darbinieks var strādāt ar ģimenēm ar bērniem, cits – ar pilngadīgām personām, vēl cits – ar personām, kurām ir garīga rakstura traucējumi, vēl kādam labāk padodas darbs ar skaitļiem. Tā notiek virzība uz sociālo darbinieku specializāciju, kas Rēzeknes novada pašvaldībā esot ļoti smags un liels izaicinājums. S. Strankale min, ka pirms gadiem trim pašvaldībā to saukuši par Strankales eksperimentu un bijusi milzīga pretestība visos līmeņos: “Bija pierasts, ka sociālajam darbiniekam vienam jātiek galā ar visiem jautājumiem.”

“Bija pierasts, ka sociālajam darbiniekam vienam jātiek galā ar visiem jautājumiem.”

Runājot par sociālo darbinieku specializāciju, S. Strankale min, ka būtiski palīdzētu, ja augstskolu studiju programmas sociālā darba studentiem Dūtu izstrādātas līdzīgi kā mediķiem: “Vispārīgais kurss, kad mēs runājam par sociālo darbu kā tādu, par formām, metodēm, darba paņēmieniem utt., vispārīgs ieskats par darbu ar dažādām mērķa grupām, un tad sekotu specializācija.”

Rēzeknes novada pašvaldībā spertie soļi sociālo darbinieku specializācijas virzienā jau ir devuši pozitīvu efektu. Pašlaik katrā no piecām pagastu apvienībām ir viens sociālais darbinieks, kurš ir atbildīgs par sociālo palīdzību, viens darbinieks, kurš strādā ar pilngadīgām personām, un sociālais darbinieks, kurš strādā ar ģimenēm ar bērniem un uzrauga arī sociālo darbu kopumā savas apvienības pagastos. S. Strankale gribētu, lai katrā pagastu apvienībā būtu sociālais darbinieks, kurš strādātu ar personām, kurām ir garīga rakstura traucējumi. Būtu vajadzīgi arī sociālie darbinieki darbam ar senioriem, kas ir specifiska mērķgrupa. “Par senioriem runājot, tie galvenokārt ir pirmspensijas vecuma cilvēki (55 plus). Tie ir cilvēki, kuri darba tirgū interesi vairs neizraisa. Un, protams, pensionāri, kur sociālā darba problemātika saistās ar veselības aprūpi, sociālo aprūpi,” atklāj S. Strankale. “Nereti sabiedrība prasa: dariet kaut ko, cilvēks dzīvo viens, sliktos apstākļos un tamlīdzīgi, bet, ja cilvēks grib dzīvot savā mājā, ja nelaiž nevienu svešu, ko nozīmē – dariet kaut ko? Tā ir So-ciālā dienesta ikdiena. Ir jāprot atrast kontaktu ar cilvēku, jāprot pamanīt to bridi, kad viņš tiešām vairs netiek galā, un pasniegt roku, parunāt, pārliecināt, ka viņam drošāk būtu atrasties aprūpes iestādē, ka tas būtu labākais risinājums viņa situācijā.”

Prestižs un atalgojums – rokrokā 

Sociālā darbinieka profesijas nozīmīgumu spilgti apliecinājis Covid-19 pandēmijas laiks, uzskata S. Strankale.

“Laiks, kas pagāja, attālināti strādājot un attālināti mācoties, virspusē izcēla ļoti daudzas sociālās problēmas, piemēram, vardarbību ģimenēs. Situācijā, kad jāatrisina iekšējie konflikti un ārējās problēmas, spriedze ir milzīga. Izmantojot visu, ko vien varēja: telefonsarunas, īsziņas, WhatsApp, ZOOM un MS TEAM programmas, to mazināt palīdzēja tieši sociālie darbinieki, kuri strādā kā psihosociālie konsultanti. Mūsu pašvaldībā tādi ir tikai trīs, bet vajadzētu vismaz pa vienam katrā pagastu apvienībā,” norāda S. Strankale.

Savukārt, lai sociālā darbinieka profesija būtu prestiža, būtiska loma ir atalgojumam. “Zināmā mērā pašlaik sociālais darbs ir kā misija. Pie tā darba apjoma un smaguma, riskiem savai veselībai un pat dzīvībai, ko veic sociālais darbinieks, par adekvātu atalgojumu to grūti nosaukt. Gribas teikt, ka tie, kuri šodien sociālajā jomā strādā, ir brīvprātīgie,” teic S. Strankale.

Jaunās robežas prasa vienotu pieeju

Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā jaunā Rēzeknes novada pašvaldība izveidota, apvienojot Rēzeknes novada un Viļānu novada teritoriju. Pašlaik, līdz budžeta gada beigām, praktiski strādā divi Sociālie dienesti, katrs ar saviem noteikumiem, ar savu skatījumu gan uz darbu ar klientiem, gan uz darbu ar dokumentiem. Silvija Strankale uzsver, ka šobrīd tiek strādāts, lai salāgotu visu vienā sistēmā, lai vienota pieeja būtu visā pašvaldībā, arī dokumentu noformēšanā. Pagaidām notiekot klientu lietu revīzija, cik daudz aktīvu, cik pasīvu lietu ir bijušā Viļānu novada Sociālā dienesta pārziņā.

“Liels darbs jāpaveic, izstrādājot jaunus pašvaldības saistošos noteikumus, lai jaunajā budžeta gadā tos varētu pilnvērtīgi piemērot, veicot sociālo darbu,” norāda Rēzeknes novada Sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale.

Savukārt jaunievēlētajiem Rēzeknes novada domes deputātiem vēl jālemj par pievienošanos Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienības un Latvijas sociālo darbinieku biedrības memorandam par sociālā darba attīstību pašvaldībās, tādējādi apliecinot izpratni par sociālā darba un sociālo pakalpojumu nozīmi, kā arī iezīmējot apņemšanās savu pilnvaru laikā veltīt sociālajam darbam pienācīgus administratīvos, finanšu un cilvēkresursus.

Publikācijā sagatavota sadarbība ar ESF projektu “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās”.

Raksta oriģināls publicēts laikrakstā “Rēzeknes Vēstis” 2021. gada 24. septembrī.