Sociālais darbs ir vairāk nekā misija

DINA ŠIMPERMANE Kuldīgas novada pašvaldības sociālajā dienestā strādā astoto gadu, bet ar sociālo darbu netieši bijusi saistīta jau sen. Kādreiz Kuldīgas lielākajā kokapstrādes uzņēmumā Vulkāns viņa bija arodbiedrības vadītāja un starp dažādiem organizatoriskiem pienākumiem palīdzēja strādniekiem risināt viņu sadzīves likstas.

Pēc Vulkāna likvidēšanas D. Šimpermane strādāja par kultūras un sporta organizatori Padures pagastā, tā iepazīstot lauku ļaužu dzīvi. Pabeidza Kristīgo akadēmiju un ieguva bakalaura grādu kā karitatīvā* darbiniece, bet maģistrantūrā apguva vispārējo pedagoģiju.

– Sociālā darba sistēmā notiek pārmaiņas visā valstī. Kas mainās jūsu pienākumos?

Kad sāku strādāt sociālajā dienestā, katrā pagastā viens darbinieks pārzināja un darīja visu. Kā tāds universālais kareivis: sniedza pakalpojumus, piešķīra pabalstus, strādāja ar ģimenēm. Tagad tas sadalīts pa jomām. Tā ir labāk, jo katram darbam sava specifika.

Es strādāju ar pieaugušajiem, un darba lauks ir ļoti plašs. Klientu varbūt nav tik daudz, bet katram jāvelta diezgan ilgs laiks – nepietiek piezvanīt un pateikt, kas darāms. Jātiekas, jārunā, jāizstāsta visi plusi un mīnusi. Bieži problēmas rodas tad, ja ģimenē kāds pārlieku lieto alkoholu, kļūst agresīvs, emocionāli vardarbīgs. Pa telefonu to nevar pārrunāt, jo situācija ir sakāpināta, otrs pat neieklausās. Jābrauc uz mājām, sākumā jāparunājas par citām lietām, tad pamazām saruna jāvirza problēmas risinājuma virzienā.

Šobrīd uz pārmijām esmu otrreiz – mainās pagasti. Līdz šim strādāju Laidos un Turlavā, ar oktobri būšu Kabilē, Rendā, Vārmē. Interesanta sakritība, ka manā darba dzīvē pārmaiņas notiek ik pa septiņiem gadiem: septiņus nostrādāju Vulkāna arodbiedrībā, tad septiņus biju Padurē, pēc tam kopš 2014. gada februāra – Laidos un Turlavā.

– Būs atkal jāiepazīst cilvēki citā apvidū. Vai sociālajā darbā rotācijai ir vairāk plusu nekā ilgstošam darbam vienā vietā?

Mani turpmākie pagasti ir uz vienu pusi un savā starpā robežojas. Kopā diezgan liela teritorija. Taču pēc pieredzes zinu, ka pat nelielā apvidū cilvēki dzīvo atšķirīgi. Sociālais darbinieks strādā viņam noteiktajā jomā. Pienākumi visos pagastos vienādi. Mainoties vietai, jāiepazīst jaunie klienti. Savukārt viņiem – cilvēks, kas turpmāk sniegs atbalstu.

Ir gadījies, ka atnāk jauns darbinieks un klients nodomā, ka tas jau neko nezina – varēs visu iestāstīt un gūt sev nepamatotu labumu. Bet laukos viens otru pazīst, un svarīga ir cilvēciska uzticēšanās.

Jāsaka, ka cilvēki bieži vien sociālo darbu sajauc ar citiem pakalpojumiem. Sociālais darbinieks palīdz tad, ja kāds pats nevar atrisināt sociālas problēmas. Esmu arī pašvaldības dzīvokļu komisijā, un bieži man zvana un jautā par iespējām dabūt dzīvojamo platību. Tad man vispirms jāatjautā: ,,Vai jūs pie manis vēršaties kā pie sociālās darbinieces vai kā pie komisijas pārstāves?” Bieži sociālais darbinieks tiek izsaukts, lai risinātu sīku sadzīvisku strīdu, piemēram, vējš lapas atpūtis no kaimiņa sētas. Vai arī nopietnos gadījumos, kad būtu jāzvana medicīniskajai palīdzībai vai policijai.

– Vai jūs telefonu pēc darba laika izslēdzat vai arī uz zvaniem atbildat 24 stundas diennaktī?

Saskaņā ar pienākumiem pēc darba laika varu uz zvaniem neatbildēt. Es laikam esmu viena no tiem, kas tik strikti nenodala. Darba telefonu izslēdzu tad, kad esmu atvaļinājumā. Vakaros izslēdzu tikai skaņu – pēc numura redzēšu un atzvanīšu, ja kādam steidzama vajadzība. Kolēģiem pieejams privātais numurs.

Mana darbdiena nebeidzas 17.00. Reizēm mājās esmu deviņos vakarā, ja daudz iznācis pa pagastiem braukāt. Attālumi lieli – mēnesī ar savu mašīnu nākas nobraukt ap 900 kilometriem. Sociālais darbinieks var izmantot pašvaldības transportu, bet tas ļoti ierobežo – dienesta auto vajag arī pārvaldei, šoferim noteiktā laikā jābūt citur. Ne vienmēr var aizskriet un desmit minūtēs visu izdarīt. Tā būtu tikai tāda atzīmēšanās, ka esi tur bijis.

– Kādas problēmas jārisina?

Pagastos mēdz būt specifiskas iezīmes. Kādā vietā ir, piemēram, 17 mājās aprūpējami cilvēki, citā tikai divi trīs, kaut teritorijas līdzīgas. Citā pagastā ir daudz ģimeņu, kurās problēmas ar bērniem. Bet tā nav apzināta tendence noteiktā vietā, tikai sagadīšanās. Visur problēmas rada alkoholisms un citas atkarības. Manuprāt, svarīgākais – kā novērst to, lai problēmu nekļūtu vairāk.

– Vai jāiet arī pie tiem, kas nav klienti, ja viņiem šķiet labi tā, kā ir?

Nē, tas nav jādara. Cilvēkam ir izvēle, kā dzīvot, ja vien viņa rīcība neapdraud otra veselību vai dzīvību. Bet arī tad jāskatās, kura dienesta palīdzība vajadzīga. Mēs varam piedāvāt palīdzību, aicināt iesaistīties sociālās izglītošanas un prasmju darbnīcās, ja cilvēks to grib. Man ir izdevies tā iemācīt, piemēram, audzēt uz lodžijas tomātus un gurķus. Ir cilvēkam vaļasprieks, izaug dārzeņi, bet galvenais – veidojas apziņa, ka pats var kaut ko izdarīt.

– Ar ko konsultējaties, ja rodas grūtāka situācija?

Agrāk bija kolektīva sapulces reizi mēnesī, kurās tādus gadījumus pārrunājām, meklējot labāko variantu. Notiek supervīzijas**, kad tiek izspēlētas dažādas situācijas. Ikdienas saspringtajā darbā par grūtajām lietām parasti konsultējos ar tuvākajiem kolēģiem, kam uzticos, uzklausu pieredzi, kā viņi tikuši galā. Var konsultēties pie dienesta speciālistiem katrā jomā. Jāatzīst, ka tādas konsultācijas tik bieži nemaz nav vajadzīgas, jo daudzas situācijas atkārtojas un pēc pieredzes zināms, kā labāk rīkoties. Jaunas nianses parādās līdz ar izmaiņām likumos vai ierobežojumiem saistībā ar Covid-19.

– Kā vērtējat apzīmējumu sociālā riska kontingents?

Tas neskan tik nievājoši kā nelabvēlīgā ģimene – tāds apzīmējums man nešķiet pareizs. Manā praksē bijusi ģimene, kurā ir divi ļoti veci cilvēki: viens pieaugušais ar garīgiem traucējumiem, otrs – nekur nestrādājošs. Dzīvo nekārtībā, pie mājas viss aizaudzis. Nevar viņus saukt par nelabvēlīgiem, bet sociālā riska ģimene tā ir. Vajag biežāk pie viņiem aizbraukt, apčubināt, uzmundrināt.

– Vai jūsu darbs ir bīstams?

Jā, jo nekad nevar situāciju pilnībā paredzēt. Par laimi, man bīstamas situācijas nav gadījušās, esmu tikai lamāšanos, bet ne reālus draudus pieredzējusi. Tad jāprot palikt mierīgai, lai jau cilvēks izlamājas, un tad var sākt runāt bez dusmām. Bieži klienti neatver durvis, kaut dzirdams, ka dzīvoklī kāds ir. Ja situācija draudīga, jāsauc palīgā policija.

– Vai šis darbs ir misija?

Cilvēks, kas dodas misijā, piemēram, palīdzēt mazattīstīto valstu iedzīvotājiem, kādai ļaužu grupai mācīt, kā dzīvot labāk, parasti redz sava darba augļus. Ģimenēs, kas saņem sociālo palīdzību, mēs izaugsmi neredzam. Kā dzīvojuši vecāki, tā turpina bērni un mazbērni. Diemžēl tā ir lielākoties. Tā nav individuāla ģimenes vai sociālā dienesta vaina – tā ir problēma visas valsts līmenī.

Gribētos, lai arī pie mums būtu kā Skandināvijā. Kolēģi tur bijuši pieredzes apmaiņā. Pie mums sociālais darbs nav pietiekami novērtēts. Misionārs – tas skaisti skan. Mūsu darbs ir grūtāks, varētu teikt, smagāks. Par to maz tiek runāts. Runā par mediķiem, skolotājiem. Sociālie darbinieki tāpat pie cilvēkiem gāja pandēmijas laikā, jo visu nevar nokārtot attālināti.

– Kas ir jūsu motivācija?

Man jau kopš skolas laikiem paticis palīdzēt. Dalīties zināšanās un pieredzē, arī pašai kaut ko jaunu apgūt. Pabeidzu piecu mēnešu kursus, ko Labklājības ministrija organizēja darbam ar cilvēkiem, kuriem ir garīgi traucējumi. Tā ir papildu izglītība – nav obligāta. Bet tāpat kā citi semināri paplašināja redzesloku, deva iedvesmu, kā strādāt vēl labāk. Palīdzēja saprast tos, kuri kādu iemeslu dēļ ir citādi. Papildu izglītībā vai vienkārši pieredzes apmaiņā rodas idejas, kā dzīvi laukos uzlabot. Daļa ir tikai tādas vīzijas, bet varbūt pienāks laiks un atbalsts, lai tās īstenotu.

– Sabiedrībā dzirdēti gandrīz vai pārmetumi, ka pabalsti ieradina slinkot. Uzņēmēji sūdzas, ka nevar atrast strādniekus, jo neko nedarīt ir vieglāk – gan jau valsts parūpēsies, trūkumā nonākot.

Diemžēl slikto ieradumu pēctecību grūti pārraut. Būtībā sociālais darbs ir palīdzība cilvēkam, kas nonācis krīzē. Bet tā nevar būt mūžīga, un to nevajadzētu nodot no paaudzes paaudzē kā mantojumu. Liela daļa klientu ir veci cilvēki ar niecīgām pensijām. Ne jau visi viņi slinkojuši – daudzi smagi strādājuši un veselību darbā sabeiguši. Tomēr pensija ne tuvu nav tāda, lai nodrošinātu kaut pamatvajadzības.

Ar darbspējīgajiem nav gan tā, ka visi slinko uz valsts rēķina. Daudzi tikuši ar nedienām galā, un pabalsts bijis vajadzīgs tiešām krīzes situācijā, pēkšņi paliekot bez darba un ienākumiem, zaudējot apgādnieku, vai citu iemeslu dēļ. Jāņem vērā arī citi aspekti. Mūsu valstī vēl nav izskausta ēnu ekonomika, kuras dēļ visi paši nevar sev to sociālo spilvenu nedienām sagādāt.

– Vai, jūsuprāt, novada deputāti izprot sociālā darba specifiku un atbalsta pietiekami, jo strādājat taču iedzīvotāju labā?

Par izpratni grūti spriest, jo šis darbs ir sarežģīts, daudz nosaka likumi. Ikviens gribētu atbalstīt vēl vairāk, taču jāskatās, kādas ir iespējas. Un vajadzības jāpamato, jāizskaidro.

*Karitatīvs – žēlsirdīgs
**Supervīzija (no angļu val. supervision) -pārraudzība, padomdošana

Dainas Tāfelbergas teksts un foto.

Publikācija sagatavota sadarbībā ar Eiropas Sociālā fonda projektu Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās.

Raksta oriģināls publicēts laikrakstā “Kurzemnieks” 2021. gada 21. septembrī.