“Jaunietis kurš smēķē, lieto alkoholu un neapmeklē skolu – zina, ka viņš to dara. Pateikt viņam, ka pīpēt ir slikti, dzert nav labi un uz skolu ir jāiet, var jebkurš.”
Nesaskaņas ģimenē vai skolas vidē, neapmierinātas bērna emocionālās un sociālās vajadzības – biežākie iemesli, kādēļ jaunietis nonāk vielu atkarībās, pamet skolu vai jauniešu uzvedība tiek definēta, kā problemātiska. Tai pat laikā, pieaugušie nereti koncentrējas uz jaunieša kļūdām, pausto uzvedību un sliktām sekmēm skolā, nemeklējot cēloni jaunieša attieksmei.
“Svarīgi atcerēties – jaunietis kurš smēķē, lieto alkoholu un neapmeklē skolu – zina, ka viņš to dara. Pateikt viņam, ka pīpēt ir slikti, dzert nav labi un uz skolu ir jāiet var jebkurš. Mūsu uzdevums ir stiprināt jaunietī esošos resursus, lai stiprās puses ņemtu virsroku pār ārējo, redzamo daļu. Atsaucoties uz resiliences pieeju, ja paņemam kaučuka bumbiņu un triecam to pret zemi, tā deformējas saskaroties ar grīdu un aplīp ar putekļu kārtu. Kad notiek atspēriena brīdis – bumbiņa ieņem iepriekšējo formu. Atšķirība ir tajā, ka tagad tā ir aplipusi ar putekļiem. Pieņemot, ka dzīve šo bumbiņu simtiem reižu raida pret zemi – rezultātā tā ir manāmi netīra, ar kādu izrautu gabalu ārpusē. Kopīgais cilvēkam ar bumbiņu – lai arī cik reižu mūs raidītu pret grīdu un kādi pārdzīvojumi netiktu piedzīvoti – centrs paliek vesels. Tas tikai arvien vairāk paslēpjas aiz pieredzes. Jautājums – uz kuru jāatbild – vai esam gatavi pieņemt “apaugumu”, lai nokļūtu līdz centram un spodrinātu bumbiņu no iekšpuses?,” – pārdomās dalās Kārlis Mednieks, biedrības “Resiliences centrs” valdes loceklis.
K. Mednieks uzsver, ka ļoti būtiska loma atbalsta sniegšanā ir skolas personālam, diemžēl, nereti tieši skolā jaunietis piedzīvo izstumšanu un apsmiešanu gan no skolēniem, gan pedagogiem. Joprojām ir liels skaits mācību iestāžu, kurās atbalsta personāls – sociālais pedagogs un psihologs, tiek izmantoti kā soda un kaunināšanas mehānismi, tā vietā, lai preventīvi sekotu atmosfērai klasesbiedru starpā un nepieciešamības gadījumā reaģētu un sniegtu atbalstu saspīlējumu gadījumā.
“Atsaucoties uz jauniešu teikto, sociālajam pedagogam būtu jāstrādā ar klasi. Un arī ne tikai konkrēto klasi, kurā ir risināma situācija. Ja 11A klasē ir problēma, tad jāstrādā gan ar 11A, gan 11B, 11C u.t.t., lai nenorādītu uz jaunieti, kuru atbalstot tiek pastiprināti pievērsta uzmanība. Un te parādās nākamais jautājums – ko darīt sociālajam pedagogam, ja strādājot skolā, viņš pamana mobingu no skolas puses jaunieša virzienā? Ko darīt, ja pārkāpumi manāmi skolas vadošajā personālā, kas noved pie jauniešu izstumšanas? Ja aplūkojam sociālā pedagoga profesiju, tad sociālais pedagogs nodrošina bērnu un jauniešu tiesību aizsardzību, palīdz rast risinājumu situācijai, kādā nonācis skolēns, ja par to liecina negatīvas izmaiņas skolēna uzvedībā. Kas nozīmē – ja konflikts ir ar skolu, tad sociālajam pedagogam sanāk nonākt krustcelēs. Parādās jautājums, kas iezīmējas vairākās sanāksmēs, kuras šoruden īstenoja Labklājības ministrija Latvijas reģionos – vai sociālajam pedagogam, lai viņš varētu pilnvērtīgi pildīt savus darba pienākumus, patiešām jābūt skolai pakļautam darbiniekam? Pēc dabas cilvēks veidots tā, ka rokā, kura baro – stipri nekodīsim. Bet, ja nu tā roka ķēpā mākslas darbu, kuru kā patiess mākslinieks un entuziasts centies īstenot? Ko darīt? Izglītības un zinātnes ministrijai šeit būtu viela pārdomām. Iespējams sociālajam pedagogam būtu jābūt mazāk atkarīgam no skolas vadības, lai vajadzības gadījumā tas varētu iestāties par jaunieti, neriskējot zaudēt darbu. Tai pat laikā jādomā, kā nodrošināt sociālā pedagoga piederību skolai, nevis tāda ‘iesūtītā’ vai ‘svešā’ statusu.”
Ar ilggadēju pieredzi darbā ar jauniešiem K. Mednieks secina, ka speciālisti vēlas sadarboties, bet, lai gan tas izklausās vienkārši, tas ne vienmēr izdodas. Sarežģītākā daļa esot vienoties par vienu redzējumu, par virzienu, kurā ar jaunieti strādāt. Nereti gadās, ka katra institūcija izveido savu ideālo skatījumu par to, kādam jaunietim būtu jābūt. “Pamēģiniet sevi ielikt jaunieša lomā, kad palīdzēt mēģina trīs puses, un katra saka savu vai velk citā virzienā. Tas ir haoss galvā pa virsu jau esošajām problēmām,” norāda K. Mednieks.
Laikā no 27. septembra līdz 13. oktobrim norisinājās ikgadējās Labklājības ministrijas informatīvi metodiskās sanāksmes Latvijas reģionos, kuras tiek īstenotas projekta “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” ietvaros – šogad Talsos, Dobelē, Daugavpilī, Smiltenē un Rīgā, kurās kopā piedalījās ap 400 speciālistu. Sanāksmju mērķis – starpprofesionālās un starpinstitucionālās sadarbības stiprināšana starp sociālā dienesta speciālistiem un to sadarbības partneriem atbalsta sniegšanā jaunietim, kopā pulcējot sociālā dienesta, bāriņtiesu darbiniekus, jaunatnes lietu speciālistus un sociālos pedagogus. Svarīgāko lomu sanāksmēs ieņēma jaunieši, kuri vērtēja speciālistu sadarbību.
Apkopojot metodisko sanāksmju laikā izteiktos priekšlikumus no speciālistu puses un uzklausot jauniešu viedokli, tika secināts, ka jāattīsta atbalsta personas pakalpojums, jeb mentors jaunietim, kurš saskaras ar grūtībām. Par šāda pakalpojuma nepieciešamību, pēc veiktās revīzijas bērnu tiesību jautājumos, stingru pārliecību paudusi arī Valsts kontrole.
Labklājības ministrija plāno pasākumus, kas attīstītu atbalsta personas jauniešiem pieejamību pašvaldībās. Mentori un atbalsta personas attīstāmi gan kā kāda pakalpojuma jauniešiem sastāvdaļa, gan kā atsevišķs atbalsts. Tiek plānots, ka atbalsta personu konceptu varētu attīstīt kopā ar brīvprātīgā darba ietvaru, kur cilvēki, kuri ir gatavi ziedot savu laiku, atbalstot kādu mērķa grupu, šoreiz jaunieti, to dara bez atlīdzības, bet saņem finansējumu ceļa izdevumiem un kopā pavadāmā laika saturam (ieejas biļetes, ceļa izdevumi, kafejnīca utml.). Plānos ietilpst arī skatījuma maiņa uz speciālistiem, kuri strādā ar jaunieti, papildus piesaistot cilvēkus, kuri vēlas strādāt ar jauniešiem, vērtējot to emocionālās piesaistes veidošanas spēju, kā arī iespēju piesaistīt neformālos trenerus un jaunatnes darbiniekus bez profesionālām atbalsta jomas kvalifikācijām, bet iepriekšēju pieredzi sportā, militārajā dienestā, sporta treneru darbā, mūzikā, mākslā utml.
Plānota arī bērna atbalsta speciālista kā individuāla gadījuma vadītāja ieviešana, kurš sākumā sniegs atbalstu ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem ar augstiem uzvedības un atkarību problēmu riskiem.
Informāciju sagatavoja:
Naula Dannenberga
Labklājības ministrijas Sociālā darba un sociālās palīdzības politikas departamenta
Projekta “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” projekta koordinatore
Tālr.67021696, 26148024