Dzīvot labāk un interesantāk. Sociālais darbinieks kopienā būtiski uzlabo iedzīvotāju ikdienu

“Uzsākot darbu kopienas darba nodaļā Tukuma novadā, biju dzirdējusi, ka Džūkstē bērnu neesot. Piedaloties Labklājības ministrijas projektā “Sociālais darbs kopienā” un veicot iedzīvotāju vajadzību izvērtējumu, atklāju, ka Džūkstes pagastā ir lieliski bērni, tikai nebija padomāts par viņu vajadzībām – bija maz brīvā laika pavadīšanas iespēju, nepieciešama kopienas saliedēšana un aktivizēšana. Tas lika mainīt domāšanu un meklēt pieeju, kā šīs vajadzības nodrošināt,” saka Marita Dērica, Tukuma novada pašvaldības sociālā dienesta kopienas darba nodaļas vadītāja.

Tagad, kad kopienas centrā ar degsmi strādā jauna darbiniece, situācija ir mainījusies. Ar kopienas centra iniciatīvu, pašvaldības atbalstu un bērnu, jauniešu iesaisti ir izveidota piknika vieta, vasarā tiek organizētas interesantas brīvā laika aktivitātes, spēles, izstādes, praktiskas nodarbības un radošas darbnīcas. Vecāki un vecvecāki ir pateicīgi par iespēju bērniem un jauniešiem saturīgi pavadīt brīvo laiku. Šis mazais piemērs uzskatāmi ilustrē Labklājības ministrijas īstenotā pilotprojekta “Sociālais darbs kopienā” ideju, kura mērķis ir palīdzēt iedzīvotājiem savā dzīvesvietā – ciemos, pilsētās, mazpilsētās un lauku apvidos – uzlabot dzīves kvalitāti, pašu spēkiem saliedēties kopienas stiprināšanai.

Tukuma piemērs iedvesmo

Tukuma novadā sociālais darbs kopienā veiksmīgi tiek īstenots jau vairākus gadus. Sociālajā dienestā ir izveidota īpaša Kopienas darba nodaļa, novadā ir spēcīgs nevalstisko organizāciju un iedzīvotāju konsultatīvo padomju tīklojums, kas ir svarīgi pagastu un pilsētu iedzīvotāju interešu pārstāvībai.

Jau izsenis Tukuma novads var lepoties ar daudzveidīgiem sociālajiem pakalpojumiem, tiek domāts par iedzīvotāju vajadzībām – ir grupu mājas un dzīvokļi, aprūpes centrs, pansija, dienas centri, kopienu centri, sociālās rehabilitācijas iespējas. Ir spēcīga bāze, kas sociālajiem darbiniekiem ļauj piedāvāt atbilstošāko pakalpojumu mazaizsargātākajām iedzīvotāju grupām.

Kā ikvienā pašvaldībā, arī Tukuma novadā netrūkst cilvēku, kuriem par sevi parūpēties ir grūti – ir gadu nasta, fiziska, garīga rakstura traucējumi, trūkums vai slimības.

Vairums paši spēj tikt galā ar ikdienu, bet ir vajadzīgs iedrošinošs pastāvīgs atbalsts, preventīvs darbs, kas neļauj samilzt lielām problēmām, kuru dēļ cilvēks jāuztic salīdzinoši daudz dārgākajai aprūpei institūcijās.

Palīdz savējie savējiem

Prakse un pieredze rāda, ka nereti sociālo problēmu risināšanā vislabāk cilvēkiem palīdzēt var paši vietēji, savējie savējiem, kuri zina apstākļus, kurus pazīst, kam uzticas. Kur nepietiek ar kaimiņu vai kopienas palīdzību, ir jāiesaistās sociālajam darbiniekam un citiem profesionāļiem.

Līdzīgi kā pārējās sešās pašvaldībās, kur 2022. – 2023. gadā deviņus mēnešus īstenots pilotprojekts “Sociālais darbs kopienā”, arī Tukuma novadā pirmais uzdevums bija iedzīvotāju vajadzību un resursu apzināšana jeb kartēšana 21 novada pagastā. Bija jātiekas ar iedzīvotājiem, aktīvām biedrībām, pastniekiem, kultūras namu, muzeju un pagastu darbiniekiem, pārdevējiem un daudziem citiem. Jāmeklē atbildes, kas ir novada stiprās puses, kādas ir grūtības, kā iedzīvotāji uzzina par līdzcilvēku problēmām, kuri ir neformālie līderi. Visu šo informāciju apkopojot, pusgada laikā tika izveidota resursu karte, kas sniedza priekšstatu, kas pagastos ir pieejams, kas trūkst un ko visi kopā varam darīt, lai situācija uzlabotos. Pārsteidza, cik ļoti atšķirīgas ir situācijas dažādos pagastos. Piemēram, Jaunpils pagasta iedzīvotāji bija atvērti sadarbībai un atbalstīja dažādas idejas, tikmēr citur iedzīvotāji bija atturīgi un noslēgti. Vēl kāda identificētā problēma, kura iezīmējās izpētes laikā – vietējo aktīvistu izdegšana. Daļa aktīvo iedzīvotāju ir līderi jau daudzus gadus un jūtas noguruši. Jauni līderi klāt nāk maz, iedzīvotājos ir liela pasivitāte, kūtrums. To bieži pavada transporta problēmas – kā nokļūt, piedalīties.

Sociālais darbinieks kopienā cilvēkiem ir nozīmīgs atbalsts, lai iedrošinātu, dotu spēku un motivāciju, kopā meklētu risinājumus.

Vēl viens izaicinājums sociālo dienestu darbā ir novadu reforma, kas atsvešinājusi un radījusi dziļāku plaisu starp iedzīvotājiem un pašvaldību. Cilvēkiem ir grūtības izprast jauno apvienoto novadu struktūru un šajos apstākļos sociālais darbinieks kopienā ir kā tilts starp iedzīvotājiem un pašvaldību, lai cilvēku vajadzības un grūtības “aiziet” līdz pagastu pārvaldēm, iestādēm, lai viņi tiek sadzirdēti.

Ārā no četrām sienām

Sociālais darbinieks kopienā Tukuma novadā pārrauga četrus kopienu centrus, katrā strādā darbinieks uz pusslodzi, interešu pulciņa audzinātājs, ar kuru tiek plānots kopīgs darbs un vietējās aktivitātes. Kopienas centri pašvaldībās ir kā platforma, dzīvas, radošas saliņas, kur ikviens ir gaidīts, var nākt un īstenot savas idejas. Sociālā darbinieka kopienā uzdevums ir redzēt to iedzīvotāju vajadzības un problēmas, kas aktīvā kopienu darbā paliktu nomaļus. Iedrošināt, iesaistīt, aktivizēt jau zināmos kopienas aktīvistus un “izvilkt” no mājām ārā tos, kuri paši nav iesaistījušies vai piemirsti.

Labs piemērs grupu dzīvokļu iemītnieku iekļaušanai vietējā kopienā ir Irlavas pagastā. Covid-19 pandēmijas laikā, kad tika liegta saskarsme, sanāca iesēdēties, dzīve četrās sienās radīja atstumtības izjūtu, cilvēki nejutās piederīgi pagastam, vietējo kopienai. Tagad viņi nāk uz kopienas centru, tur notiek dažādas nodarbības, kurās zīmē, līmē, nesen vārīja ābolu ievārījumu. Kopā iet dabā, iepazīst tuvāko apkārtni. Kopienas centru apmeklē arī puisis ratiņkrēslā. Centram blakus ir bibliotēka, var satikt vietējos iedzīvotājus, turpat vienā ēkā darbojas aktīva vietējo biedrība “Irlavas interešu klubiņš”. Grupu mājas iedzīvotāji ir daļa no kopienas ikdienas, nevis atsevišķa atrauta daļa.

Nelielais Lestenes pagasts ar nedaudz vairāk kā pieciem simtiem iedzīvotājiem pirms laika bija nonācis tādā kā pabērna lomā.

Uz diviem pagastiem ir viens pārvaldes vadītājs, aktivitātes apsīkušas, aizbraukt uz šo pagastu varēja tikai pa grants ceļiem, kuru stāvoklis atkarīgs no mainīgajiem laika apstākļiem.

Papētot situāciju, problēmas un analizējot iespējas, ir izdevies iedvest jaunu sparu kopienas centra darbā. Tās ir šķietami mazas lietas, kas var būtiski palīdzēt cilvēkiem justies labāk – aktivizēti jaunieši, sniegts atbalsts ģimenei ar bērniem un ģimenei, kurā aug bērns ar invaliditāti. Nozīmīgs atbalsts ir nevalstiskās organizācijas, baznīcu draudzes, ar kuru palīdzību tiek piesaistīti ziedojumi – skolas somas, skolas piederumi, segas vai citas noderīgas lietas vietējo ģimeņu atbalstam. Galvenais ir iet ārā no kabinetiem, runāt ar cilvēkiem, uzklausīt un veidot atbalsta tīklu, iekustināt un ļaut cilvēkiem pašiem darboties, piepalīdzot ar padomu vai koordinēšanu.

Svarīgi informēt un palīdzēt izprast pārmaiņas

Kopienas centru drīzumā plānots atvērt arī Kandavā. Pilsētā un tuvākajā apkārtnē ir iedzīvotāji, kuriem nav kur atnākt, pavadīt brīvo laiku, socializēties. Cilvēkus, kuri ir nedaudz atšķirīgi, ar fiziskiem vai garīga rakstura traucējumiem vai vienkārši citu dzīves uztveri, sabiedrībai ir grūti pieņemt.

Kopienas centrs šiem cilvēkiem ir vieta, kur atnākt, parunāties, tikt uzklausītam, palasīt avīzi, ieiet dušā vai vienkārši iedzert krūzi tējas. Kaut nedaudz sajusties piederīgam.

Lai sociālais darbs kopienā būtu veiksmīgs, ļoti svarīga ir iedzīvotāju informēšana, skaidrojošais darbs, kāpēc vajadzīgas pārmaiņas, kādi būs ieguvumi.

Piemēram, Slampē tiek būvēta grupu māja, ciematā ienāks jauna iedzīvotāju grupa, kurai vajadzēs īpašas rūpes. Tāpēc sociālajam darbiniekam ir svarīgi kliedēt iedzīvotāju bažas par notiekošo. Vietējās avīzēs, portālos dažādās tikšanās reizēs ar dzīves stāstu palīdzību cilvēcīgi skaidrojām, kāpēc šiem cilvēkiem ir svarīgi dzīvot grupu mājās kopā ar citiem, nevis izolētiem aprūpes iestādēs. Ieguvēji ir gan grupu māju iedzīvotāji, gan sabiedrība, kas mācās kļūt atbalstošāka, pieņemt citādo.

Protams, cilvēki ir dažādi. Sociālajam darbiniekam kopienā nereti nākas sastapties ar latviešu savrupību. Cilvēki ir pieraduši pie grūtībām, gatavi ar visu tikt galā paši. Grūti lūgt atbalstu.

Reizēm izbrīna, ka mēs kā sabiedrība vēl neesam gatavi ikdienā iet un palīdzēt līdzcilvēkiem. Sev, savai ģimenei, tuvākajiem – jā, bet vēlme kalpot sabiedrībai brīvprātīgi, bez maksas nāk lēnām.

Taču ticu, ka palēnām tas noteikti mainīsies un kopienas visā Latvijā kopā ar prasmīgiem un zinošiem sociālajiem darbiniekiem kļūs par nopietnu, jaudīgu spēku vietējo iedzīvotāju atbalstā.