Pieaugoša nevalstiskā sektora loma sociālā darba un sociālo pakalpojumu sniegšanā

Ilze Kurme, Labklājības ministrijas projekta “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” vadītāja

Skatot sociālā darba un sociālo pakalpojumu veidošanās vēsturi, allaž klātesošas ir bijušas nevalstiskās pakalpojumu sniegšanas formas. Kā nesen minēja ziedot.lv radītāja un vadītāja Rūta Dimanta, nevalstiskās organizācijas (NVO) ir kā caurumu aizlāpītāji zonās, kur valsts un pašvaldību resursi nesniedzas un kas biznesam nešķiet interesantas, jo tur nav iespējams gūt peļņu.. Vairums sociālās jomas NVO darbojas kā sociālo pakalpojumu sniedzēji, daļa attīstījušās jau līdz biznesa līmeņa apjomiem, bet papildus pastāv arī citas formas – labdarības organizācijas, noteiktu grupu tiesību aizsardzības organizācijas (Zelda, Dzīvības koks u.c.), kopā būšanas un savas kopienas dzīves uzlabošanas organizācijas (senioru, jauniešu u.c.) un profesionālās organizācijas. Arī citu profilu NVO parādās interese par sociāliem mērķiem un kopienu stiprināšanu, piemēram, dažādu mākslas, dejas un mūzikas projektu veidā, un arvien biežāk arī ārpus Rīgas. 

Šoreiz vēlos akcentēt divas no iepriekš minētajām NVO formām, kam pašlaik ir lielākā ietekme uz sociālās politikas īstenošanu un atbalsta pieejamību iedzīvotājiem – tās ir profesionālās organizācijas un sociālo pakalpojumu sniedzēji. 

Profesionālās organizācijas aug un iet jaunus ceļus 

Gandrīz pirms gada sociālajā jomā piedzīvojām pirmo profesionāļu protestu, iestājoties pret to, ka sociālajam dienestam tiek uzlikta funkcija veikt klientu obligāto sociālo iemaksu administrēšanu, kas ievērojami samazinātu jau tā ierobežotos dienestu resursus. Ap simts sociālo darbinieku pulcējās uz akcijām Rīgā, un daļa kolēģu, ievērojot epidemioloģiskās drošības nosacījumus, to darīja attālināti un pievienojās ar sociālo tīklu starpniecību.

Savukārt vasaras sākumā lielākās  jomas profesionālās organizācijas – Latvijas Sociālo darbinieku biedrība un Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienība – vienojās un sagatavoja memorandu jaunievēlēto pašvaldību deputātiem, aicinot pievienoties nodomam par mūsdienīgu sociālās funkcijas īstenošanu pašvaldībās. Ar to saprotot virzību uz pietiekamiem un pieejamiem resursiem sociālā atbalsta nodrošināšanā mazaizsargāto un krīzes situācijā nonākušo cilvēku atbalstam, sniedzot kvalitatīvus sociālos pakalpojumus un veicot cilvēka vajadzībās balstītu sociālo darbu. Arī šī ir nebijusi aktivitāte, un organizācijas šai procesā ir ieguvušas atpazīstamību un ļoti vērtīgu pieredzi. Neskatoties uz to, ka abas organizācijas darbojas jau vairāk nekā desmit gadus un ir nozīmīgs valsts un pašvaldību sadarbības partneris sociālās politikas pilnveidē, daļa pašvaldību par šīm organizācijām neko nezināja. Kopā memorandam ir pievienojušās 28 pašvaldības, un sīkāka informācija par šo aktivitāti ir skatāma www.celamieskopa.lv.

Taču profesionālajām organizācijām ir būtiska loma sociālās politikas īstenošanā – iedzīvotāju vajadzību vērtēšanā un  apkopošanā, jaunu tendenču saskatīšanā, esošu problēmu plašākā skatīšanā kontekstā ar reformām un izmaiņām, t.sk. citās jomās. Būtiska ir šo NVO spēja vienot sociālā darba profesionāļus, attīstīt cilvēkresursus, diskutēt par profesijas vērtībām un ētikas jautājumiem, noturēt saikni starp valsts, pašvaldību un nevalstiskajā sektorā strādājošajiem. Tieši sociālie darbinieki un sociālo dienestu vadītāji, ko apvieno abas organizācijas, vislabāk pārzina sabiedrības mazāk aizsargāto grupu vajadzības un ilgstošā darbā ir ieguvuši viņu uzticību. Arvien būtiskāka nozīme organizāciju darbā ir sadarbībai ar pašvaldībām un lēmumu pieņēmējiem. Organizācijās ir uzkrāta milzīga pieredze un zināšanas, tās ir atvērtas turpmākām sarunām, un valstij un pašvaldībām būtu tikai jāgrib un jāmāk izmantot šī jauda. Šīs organizācijas pārstāv arī mazāk aizsargāto cilvēku intereses un tiesības, jo bieži lēmumu pieņemšanas procesos citu pārstāvju, kas par šīm tiesībām iestātos, jau īsti nav. Visu minēto funkciju stiprināšanu veicinātu arī garantēts minimālais finansējums organizācijām no valsts vai ES fondu puses, vismaz koordinējošā darba nodrošināšanai, jo brīvprātības princips, īpaši sociālo darbinieku ikdienas pamatdarba slodzes apstākļos, nevar būt ilglaicīgs. Organizāciju spēju celšana varētu ļaut aktīvāk pārstāvēt ne tikai sociālos darbiniekus, bet arī maznodrošinātos un  sociālajā dialogā nepārstāvētas mērķa grupas, piemēram, diskriminācijas riskam pakļautas personas, to ietvaros arī alternatīvo nodarbinātības formu un nodokļu režīmos esošas personas, kuriem krīzes radītā nestabilitāte var kļūt par nepārvaramu problēmu.

Pakalpojumu sniedzēji – vienmēr tuvāk cilvēkam

Pašvaldības un valsts institūcijas arvien vairāk izvēlas deleģēt daļu sociālo pakalpojumu sniegšanu NVO, saprotot, ka pakalpojumu saņēmēju vajadzības mainās un kļūst arvien individuālākas, savukārt NVO vienmēr ir bijušas tuvāk cilvēkam. Organizācijas ir elastīgākas lēmumu pieņemšanā – redzot, kā sabiedrības vajadzības transformējas, tā spējot labāk reaģēt uz pārmaiņām un tām pielāgoties. Īpaši Covid-19 pandēmijas laikā ir redzama NVO spēja tūlītēji reaģēt, sniedzot atbalstu gan mediķiem, gan cilvēkiem pašizolācijā un krīzē nonākušajām ģimenēm. Ārkārtējās situācijas laikā NVO bija neatsverams atbalsts vietējām kopienām un nostiprināja savu nozīmīgumu pašvaldību attīstībā.

Pakalpojumu sniedzēju NVO ir jāaug kopā ar pašvaldībām un valsti, tām nepieciešams atbalsts un ieguldījums jaunu darbības prakšu ieviešanai, pieredzes apmaiņai gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, piemēram, aktuālu metožu un pieredzes pārņemšanā, tai skaitā pārbaudot tās dzīvē, proti, īstenojot jaunu pakalpojumu pilotprojektus. 

Ceļamies kopā!

Vērtējot pieredzi, uzskatāmi parādījās nevalstiskā sektora spēja ātri reaģēt un plašie resursi, kas ir to rīcībā, īpaši krīzes situācijās, kad pašvaldību iestādēm jāveic konkrētas procedūras, bet atbalsts cilvēkam ir nepieciešams tūlīt.

Reģionālo sanāksmju labās prakses piemēros redzējām lielisku sadarbību pakalpojumu veidošanā. Lai sniegtu pašvaldībai nepieciešamo pakalpojumu un tas atbilstu reālām iedzīvotāju vajadzībām, jau radīšanas procesā ir jāstrādā kopā, un jau sākotnēji jāiegūst vienota izpratne par vēlamo rezultātu, pakalpojuma cenas veidošanos un citiem ietekmējošiem faktoriem. Vienlaikus jāatceras, ka, deleģējot sociālā pakalpojuma sniegšanu NVO, par klienta gadījuma vadīšanu ir un paliek atbildīgs pašvaldības sociālais dienests. Sociālā pakalpojuma sniegšana nedrīkst balstīties tikai uz labdarības un misijas sajūtas pamatiem, kvalitatīva sadarbība un pakalpojumi ir atbilstoši jāfinansē. Pašvaldībām ir iespējas izmantot arī dažādus atbalsta mehānismus, piemēram, piešķirot telpas NVO darbībai un atbalstot NVO dažādos grantu konkursos. 

Lai nostiprinātu pakalpojumu kvalitātes līmeni jaunajās organizācijās, un motivētu attīstīt jaunus virzienus esošajiem sadarbības partneriem, nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts organizāciju darbinieku izglītībai un profesionālajai pilnveidei. 

Taču pāri visam gan sadarbībā ar profesionālajām organizācijām, gan ar pakalpojumu sniedzējiem ir iesaiste, vienlīdzīga sarunāšanās un regulāra domu apmaiņa.

Publikācija sagatavota sadarbībā ar ESF projektu “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās”.