Piecas dienas, desmitiem problēmu

Šī ir kādas Dienvidkurzemes novada sociālās darbinieces dienasgrāmata, kurā aprakstītas aizvadītā gada dažādas darba dienas jauktā secībā. Ausma, sauksim viņu tā, strādā desmitiem kilometru no reģiona centra. Sieviete piekrita atklāt, kā izskatās viņas darbs, tomēr identitāti norādīt un pieminētos notikumus precizēt nevaram, lai saglabātu nepieciešamo konfidencialitāti. Dienasgrāmata sniedz labu ieskatu tipiska sociālā darbinieka ikdienā.

Pirmdiena

Šodien pēc vienošanās ar pagasta pārvaldes vadītāju par transportu dodos uz pilsētu pēc klienta, kurš pēc mēnesi ilgas ārstēšanās tiek izrakstīts no psihoneiroloģiskās slimnīcas. Telefoniski esam vienojušies, ka ieradīšos viņam pretī, no slimnīcas sociālās medicīnas māsas paņemšu dokumentus, kas nepieciešami tālākai pakalpojumu organizēšanai, kā arī kopā apskatīsim dzīvokli, ko pašvaldība piešķīrusi klientam ciema centrā.

Šoferis, pagasta komunālās saimniecības vadītājs, mani izlaiž pie slimnīcas un dodas iepirkties uz saimniecības preču veikalu, mums pakaļ būs pēc stundas. Lai nebūtu jāstāv un jāgaida ielas malā, iznākot no slimnīcas, piedāvāju klientam aiziet līdz jūrai, kas ir pavisam netālu. Tur apsēžamies uz soliņa. Ir agrs pavasaris, diena pelēka, gaisā jaušams mitrums, un pūš auksts vējš. Ne tas piemērotākais laiks atpūtai pludmalē, tomēr viļņu šalkoņa ir nomierinoša. Vīrietis stāsta, kā kādreiz ar draudzeni dzīvojis pats savā dzīvoklī pilsētā. Runājam par to, kā notikusi ārstēšanās un par dzīvokļa jautājumu. Tā kā asistenta pakalpojuma piešķiršanai ceļš ir garāks un pašvaldībā šobrīd nav brīvu asistentu, piedāvāju uzreiz pieejamo aprūpes mājās pakalpojumu. No tā klients sākumā kategoriski atsakās, jo ir pārliecināts, ka varēs ar visu tikt galā pats. Viņš ir pieaudzis vīrietis, kas ir dzīvojis patstāvīgi, aprūpi nevajag. Paskaidroju, ka aprūpētājs viņam var palīdzēt atsevišķos darbos, atvest zāles no aptiekas, pārtiku, kas reizēm var noderēt. Klients kļūst pielaidīgāks un atzīst, ka varbūt tā nemaz nav slikta doma. Vienojamies, ka par to vēl padomās, līdz sakārtosies dzīvokļa jautājumi, jo pagaidām, dzīvojot mājā pie vecmāmiņas, kuru regulāri apciemo viņas aprūpētāja, papildu palīdzību nevajag.

Atgriezušies ciematā, kopīgi apskatām nelielo vienistabas dzīvokli. Man tajā pirms ievākšanās gribētos nomainīt grīdas segumu, tapetes, izremontēt vannas istabu, nemaz nerunājot par mēbeļu nomaiņu, kas palikušas no iepriekšējā, nesen mūžībā aizgājušā īrnieka, bet šos iespaidus paturu pie sevis. Pagasta saimnieks saka, ka dzīvošanai derīgs tas būs pēc tualetes poda nomaiņas, un klientam jāsagādā vien gulta. Klients ar redzēto ir apmierināts. Šī ir viņa iespēja atkal mēģināt dzīvot patstāvīgi. Pēc tam aizvedam vīrieti uz mājām – lauku viensētu 8 km no ciema centra un tuvākās autobusa pieturas.

Atgriežoties kabinetā, līdz darba dienas beigām ir atlikusi vien stunda. Pārskatu e-pastu, sagatavoju sarunas aprakstu un domāju par to, cik labi šādam cilvēkam būtu lielākā pilsētā ar plašu atbalsta pakalpojumu tīklu. Varbūt tad ilgstoša ārstēšanās slimnīcā, regulāri nokļūstot tur pēc ātrās palīdzības un policijas iesaistes, nebūtu norma.

Otrdiena

Šī ir pirmā darba diena, kad klientiem no jauna iespējams nokārtot trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu. Plkst. 8.00 ierodos pagasta pārvaldē, un pie sociālā darbinieka kabineta durvīm gaida jau 4 klienti, ar mani kopā ierodas vēl divi. Visiem rokās ir pases, un tiem, kuriem ir bankas konti, arī mapītes vai aploksnes ar internetbankas lietotāja numuriem un kodu kalkulatoriem – tos viņi tūlīt viens pēc otra lielā uzticībā pasniegs man, lai sagatavotu konta izdrukas.

Pāris klientu jau satiku savā apmācību dienā, bet ar visiem pārējiem esam sveši, kaut arī viņi ir dzirdējuši par jauno darbinieku un ieinteresēti gaida, kas nu būs.

Līdz pulksten 14.00 klientu plūsma ir nepārtraukta – iesniegums, bankas konta izdruka, ienākumu deklarācija, dokumentu kopijas, informēšana par jauno mājokļa pabalsta kārtību. Skaidrojums, ka šomēnes vēl piešķirsim pēc vecās kārtības, taču jāgatavojas nest izdevumus apliecinošus dokumentus, un atbilde, ka, nē, tas nav saistīts ar jauno novadu, tā ir cita reforma. Uzklausu klientu nopūtas – “kāpēc viss nevar palikt pa vecam? Tāda ņemšanās…” – un citas.

Dienas beigās saskaitu, ka pie manis ieradušies 18 klienti, katrs atstājot 3 iesniegumus (trūcīgas mājsaimniecības statusam, GMI pabalstam, mājokļa pabalstam). Aptuveni saplānoju turpmākās dienas, lai maksimāli ātri izvērtētu materiālo situāciju, sagatavotu lēmumus, izziņas par statusu un vienošanās par līdzdalību, kā arī aprēķinātu attiecīgos pabalstus un savadītu tos SOPA (sociālā darba uzskaites sistēma). Pēc noteikumiem materiālā situācija jāizvērtē mēneša laikā, bet GMI pabalstu klienti pieraduši saņemt pagasta kasē mēneša 10.datumā. Tie ir viņu vienīgie ienākumi, ar ko viņi rēķinās. Tātad faktiski šim uzdevumam man atlikušas 6 darba dienas, un jāņem vērā, ka pie manis ar iesniegumiem ieradīsies vēl vismaz 5 klienti. Uhh.. izaicinājums pieņemts! Vienīgi konsultācijas citos jautājumos un vizītes mājās gan jāatliek uz vēlāku laiku.

Trešdiena

Zvana telefons – sieviete aizlūzušā balsī man jautā, vai var atnākt. “Jā, protams,” šobrīd citu klientu nav, dienu biju paredzējusi veltīt dokumentu kaudzītei galda stūrī. “Interesanti, kāds ir iemesls?” nodomāju, jo pēdējā sadarbība ar šo pusmūža sievieti bija pirms vairākiem mēnešiem sociālās palīdzības sakarā, bet tad viņa atsāka strādāt un “pazuda”.

Pēc dažām minūtēm viņa ienāk kabinetā. Acis ir saraudātas, rokās, kuras trīc, papīra kabatas lakatiņš un dokumentu mape. “Es nezinu, kā lai izstāsta…” viņa iešņukstoties saka un mēģina uz deguna sakārtot sejas masku. Viņas dēls ir miris. “Viņš pats sev to, viņš pats…” viņa atkārto vairākas reizes, un no aprautajiem teikumiem saprotu, ka puisis izdarījis pašnāvību, strādājot ārzemēs.

Līst asaras, sieviete smagi elso un bīda sejas masku augšup un lejup, lai tās noslaucītu un lai izšņauktu degunu. Pasniedzu ūdens glāzi un saku, lai ņem to nost. (Ātri novērtēju situāciju: logs ir vaļā, mana maska ir vietā, uz galda ir nelielais plastmasas aizslietnis, esmu vakcinēta, atrodamies gana tālu viena no otras, no saņurcītā auduma gabala uz viņas sejas tik un tā nav nekādas jēgas, un, bāc, Covid-19 šobrīd nav mūsu lielākā problēma!) Pirmo reizi ieraugu šīs klientes seju.

Rīt bēres. Nepieciešams pašvaldības miršanas pabalsts, jo nav bijis sociāli apdrošināts, tāpēc nevar saņemt to no VSAA. “Visi dokumenti ir mapītē.” Atveru to un izskatu dokumentus – VSAA izziņa, miršanas apliecība svešā valodā un tās tulkojums latviešu valodā (viņam bija vien nedaudz pāri divdesmit gadiem), sekcijas dokumenti… Pakāries. Sieviete stāsta, ka tas bijis nelaimīgas mīlestības dēļ. Turpmākās stundas laikā iepazīstu sievietes dēlu, viņu savstarpējās attiecības un dzīves gājumu. Es viņu uzklausu, apzinoties, ka nekas no manis sacītā šobrīd nemazinās viņas ciešanas.

Pēc sarunas brīdi sēžu, blenžot sienā. Tik daudz svešu sāpju tikko pārvēlās man pāri. Tomēr tūlīt ķeros pie dokumentiem – reģistrēju iesniegumu, sagatavoju lēmuma uzmetumu, sazinos ar dienesta vadītāju un nosūtu viņai dokumentus. Ievadu SOPA pabalstu. Noskaidroju pie pagasta kasieres, ka jau rīt pirms bērēm to varēs izmaksāt. Sazvanos ar sievieti, lai informētu, ka pabalsts ir piešķirts. Tas ir viss, ko šajā dienā esmu varējusi izdarīt, un tomēr nevienam vieglāk nav kļuvis…

Ceturtdiena

Diena sākas ar attālinātu grupas supervīziju – pirmo šajā gadā. Supervīziju esmu gaidījusi ilgi – ļoti izjutu tās nepieciešamību pavasarī, kas šķita smags gan Covid-19, gan vairāku sarežģītu gadījumu dēļ, kā arī vasarā, kad sarežģīto gadījumu risināšana turpinājās un vienlaikus piedzīvojām divas reformas – administratīvi teritoriālo un mājokļa pabalsta aprēķina kārtības maiņu. Tik daudz neskaidrību un neziņas, jaunajam novadam uzsākot darbu… Neskaitāmi jaunās kārtības skaidrojumi klientiem un aicinājumi būt pacietīgiem, gaidot grāmatvedības sistēmu apvienošanas dēļ vairākas nedēļas aizkavējušos pabalstu izmaksu. Milzīgs jaunu dokumentu un sistēmās ievadāmās informācijas apjoms. Ne vienai vien radies jautājums – un kur tad šajā visā paliek sociālais darbs? Dalāmies šajā pieredzē, un iekšējā spriedze mazinās. Dalīta bēda – pusbēda?

Supervīzija ir lieliska iespēja satikt kolēģus un kaut attālināti sajust kolektīva atbalstu, jo ikdienā darba pienākumi katrai aizrit savā pagastā. Neesam tikušās kopš pēdējās Sociālā dienesta sapulces pirms vairāk nekā mēneša. Nosaucam to par universālo kareivju vientulību, ko brīžiem kliedē vien ašas telefona sarunas, kad nepieciešams pakonsultēties, kā risināt tādu vai šādu situāciju.

Supervīzija ilgst līdz pusdienas laikam. Atlikušais darba dienas cēliens aizrit ar jūtamu vieglumu, jo supervīzijā pārrunātais sniedzis vairākus pavedienus, kā atšķetināt ieilgušus sarežģījumus.

Dienas otrajā pusē apstrādāju vakar saņemtos iesniegumus mājokļa pabalstam, sagatavoju iesnieguma formu “Atelpas brīža pakalpojumam” un dodos uz mājām pie ģimenes, kura to lūgusi savam īpašajam bērniņam.

Tā kā navigācijas aplikācijās atsevišķas lauku mājas nav atrodamas, pirms tam konsultējos ar pagasta saimnieku, lai saprastu, kurš no zemes ceļiem, kas aizvijas no ciemata centra uz visām debespusēm un tālāk sazarojas, būs īstais. Izbaudu braucienu pa šauru zemes ceļu gar skaistiem, pēcpusdienas saules pielietiem laukiem. Diezin kā šeit būs braukt ziemā, un vai tas vispār būs iespējams?

Lauku mājā sastopu mammu, kas gatavo vakariņas, un divus dzīvīgus puikas, kas labprāt iesaistās sarunā, trešais savā nodabā spēlējas blakus istabā. Vairākās istabās nesen veikts remonts, citās tas vēl ir procesā. Jūtamas rūpes, miers un ģimenisks siltums. Kopā izskatām sagatavoto iesniegumu, un tad mamma to paraksta. Pievienojam nepieciešamos dokumentus un īsi aprunājamies, tad smaidīgs desmitgadnieks mani gādīgi pavada līdz mašīnai un dodos mājup.

Piektdiena

No rīta dodos apciemot seniori, kurai piešķirts pašvaldības pabalsts aprūpei mājās, un nepieciešams atkārtoti izvērtēt pabalsta apmēru. Ienāku nelielā, kārtīgā dzīvoklī, viņa, lēnām ceļoties no gultas, aicina mani apsēsties pie galda, uz kura ir vairākas vāzes ar ziediem un stikla trauks, pilns ar konfektēm – pirms pāris dienām bijusi apaļa jubileja. Sieviete pastāsta par savu veselības stāvokli un ģimenes locekļu atbalstu. Viņai tiek regulāri sagādāta pārtika, iztīrīta māja un izmazgātas drēbes, pie ārstiem viņu aizved, un radinieki palīdz arī ar rēķinu nomaksu. Viņa priecājas, ka pati vēl var nomazgāties un aiziet uz tualeti. Jautāta par sociālām aktivitātēm, sieviete pastāsta, ka viņu katru dienu apciemo kaimiņienes. Mūsu sarunai beidzoties, viena no viņām ienāk dzīvoklī, un kundzes sāk apspriest šīsdienas maltītes plānu kāpņutelpas runčiem.

Atgriežoties kabinetā, pie manis ierodas sieviete ap piecdesmit, kas stāsta par atkārtotu vardarbības gadījumu. Vakar vakarā dzīvesbiedrs viņai ir sitis. Pēc tam viņa parāda policijas protokolu, lēmumu par nošķiršanu un prasības pagaidu aizsardzībai pret vardarbību kopiju. Viņa vaicā, ko ar šiem dokumentiem darīt, vai tie kaut kur jāiesniedz. Paskaidroju, ka tās ir kopijas un oriģinālus policijas darbinieki paši iesniegs tiesā. Sieviete ir nobijusies, ka vīrietis par spīti nošķiršanai varētu atkal atgriezties. Dzīvoklī palikušas viņa mantas. Vienojamies, ka viņa personīgās mantas ar pagasta saimnieku nogādāsim vīrietim. Informēju sievieti par pieejamiem pakalpojumiem un atbalstu kā no vardarbības cietušajai, bet viņa vispirms vēlas sakārtot praktiskos jautājumus.

Drīz pēc šīs sarunas pa telefonu zvana situācijā iesaistītais vīrietis un lūdz palīdzību no viņa dzīvokļa izdeklarēt sievieti. Es viņam paskaidroju, ko nozīmē policijas lēmums par nošķiršanu un ka šajā situācijā sievietei ir tiesības palikt savā faktiskajā dzīvesvietā. Vīrietis ir manāmi satraukts un apjucis, viņš pastāsta savu vakardienas notikumu versiju. Lūdzu viņu ievērot policijas noteikto, lai nesagādātu sev vēl lielākas nepatikšanas, sameklēt pagaidu apmešanās vietu un nosaukt adresi, kur mums nogādāt nepieciešamās personīgās mantas.

Turpmākās dienas laikā seko vēl vairākas telefona sarunas gan ar sievieti, gan vīrieti. Kopā ar pagasta saimnieku aizbraucam uz attiecīgo dzīvokli pēc vīrieša mantām. Dzīvoklis nav vēdināts ļoti sen, elektrība ir tikai virtuvē, istabu sienas klāj melni sodrēji, tualeti un vannas istabu sieviete man parāda, iespīdinot tumsā kabatas lukturīti. “Dzīvojam astoņus mēnešus, mēs plānojām te visu sakārtot…”

Mantas nogādājam vīrieša norādītā šķūnītī. Diena ir beigusies, bet darbs ar šo gadījumu tikai sākas.

Raksta oriģināls publicēts laikrakstā “Kurzemes Vārds” 2021. gada 22. oktobrī.