Sociālais darbs. Lai palīdzētu, vajag resursus

Pašvaldībās strādājošo sociālo darbinieku fiziskā un emocionālā slodze, jo īpaši šādās krīzes situācijās, kāda valda pašlaik, ir ļoti liela, taču algas nebūt nav tās augstākās. Kāda pašlaik ir un nākotnē būs sociālā darbinieka loma pašvaldībās, kādu palīdzību pilsētas un novadi nodrošinās saviem iedzīvotājiem turpmāk, Kurzemes reģiona pašvaldību pārstāvji un nozares speciālisti apsprieda arī raidījumā “Atdeves vektors” televīzijas kanālā “ReTV”.

Profesionālisms robežojas ar misiju

Kuldīgas novada sociālā darbiniece Dace Gulbe stāsta, ka iepriekš nav varējusi pat iedomāties, ka strādās šajā jomā, bet, kad pēc vairākiem Īrijā nostrādātiem gadiem atgriezusies Latvijā un pārdzīvojusi krīzi laulībā, sākusi ne tikai brīvprātīgi palīdzēt novada senioriem, bet arī iestājusies neklātienē Liepājas Universitātē, lai studētu sociālo darbu. Drīz vien pēc tam sākusi strādāt pašvaldībā un tagad jau jūtas savā īstajā vietā. “Ir labākas un ir sliktākas dienas, bet jāmeklē visi iespējamie resursi, lai cilvēkam palīdzētu. Pašvaldības ne visu spēj, jāpiesaista arī nevalstiskās organizācijas,” viņa raksturo savu ikdienu. Viņas rūpju lokā ir dažādi klienti, arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.

Daces darbu var salīdzināt ar to, kāds ir ģimenes ārsta praksē, jo nākas ne tikai pieņemt iedzīvotājus, bet arī sazināties ar institūcijām, lai nokārtotu kādu jautājumu, un dažkārt jāpalīdz pavisam praktiski. Daudz laika jāvelta izskaidrošanai, pierunāšanai, un Dace neslēpj, ka arī pašai bijusi vajadzīga palīdzība, lai cīnītos ar izdegšanu, jo darbs emocionāli nav no vieglajiem.

D. Gulbe uzskata, ka sociālo pakalpojumu klāsts novados būtu jāpilnveido, visvairāk trūkstot ģimenes asistentu, jo atalgojums par šo darbu ir neliels, dažkārt nevarot galus savilkt kopā. Arī viņas pašas alga nav konkurētspējīga, un Dace neslēpj, ka šī ir viena no nozares problēmām.

Noklausoties Daces stāstu, Kuldīgas novada domes deputāte Baiba Mikāla teic, ka ar dziļu cieņu skatās uz sociālajiem darbiniekiem pašvaldībās, un uzsver, ka šajos cilvēkos profesionālisms robežojas ar misijas apziņu. Un, lai gan pašvaldības sociālais budžets ir 4,1 miljons eiro, visām vajadzībām nepietiekot. Viņa uzskata, ka prioritāte vienmēr ir darbs ar bērniem un ģimenēm, viņu vajadzības, iespējams, tāpēc paši sociālie darbinieki nesaņem atbalstu, kas viņiem būtu nepieciešams. “Bet ir grūti palīdzēt otram, ja tev pašam ir vajadzīga palīdzība,” saka B. Mikāla.

Rezultātus uzreiz izmērīt nevarēs

Tam, ka sociālo darbinieku veikums Latvijā nav pietiekami novērtēts, piekrīt arī Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols. Tomēr viņš uzsver, ka jaunās pašvaldības daudzviet tikai nupat sākušas darbu un jāpaiet vēl zināmam laikam, lai visi kopā varētu situāciju uzlabot. “Mēs arī mācāmies šajā procesā,” viņš saka.

“Pašvaldību izpratne par šo jomu atšķiras,” savukārt norāda Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks. Viņš neslēpj, ka daļa pašvaldību sociālo jomu redz kā patērējošu, nevis kā iespēju investēt savos iedzīvotājos. “Sociālais darbs mūsdienās ir daudzšķautņaināks, tā nav tikai pabalstu izsniegšana. Vispirms ir tās konkrētās ģimenes vajadzību izvērtēšana, un te ir būtiski, cik profesionāli to spējam izdarīt,” viņš akcentē katra atsevišķā sociālā darbinieka nozīmi.

Tāpēc jautājums par sociālo darbinieku atalgojuma paaugstināšanu ir aktuāls, taču tas jāskata kontekstā ar izglītības un veselības darbinieku atalgojuma pieaugumu un arī finansiālo slogu, ko tas uzliek pašvaldībām.

I. Alliks uzsver, ka jācenšas mainīt priekšstatu par sociālo darbu, un ministrija ar dažādu projektu starpniecību to jau mēģina darīt. Te būtisks būtu arī minimālais pakalpojumu grozs, kas būtu pieejams ikvienam iedzīvotājam ikvienā pašvaldībā, novadu, valsts un NVO sektora sadarbības modeļa pilnveidošana un citi pasākumi. “Mums tagad nereti konkrētā klienta situācija tiek pielāgota esošajam pakalpojumu klāstam, nevis otrādi – katram tiek atrasts pakalpojums, kāds viņam nepieciešams,” neslēpj ministrijas pārstāvis.

Sociālā atbalsta un izglītības fonda Kurzemes ģimeņu atbalsta centra “Liepāja” vadītāja Guna Krēgere-Medne uzsver, ka pašvaldības, kas investē sociālo pakalpojumu attīstībā, protams, nekad neredzēs rezultātu uzreiz, un tas arī rada virkni problēmu, jo paveiktais nebūs novērtējams arī pēc četriem gadiem.

Triju bērnu māmiņa Liene Irbe no Jaunlutriņiem pastāsta, ka meklējusi sociālā darbinieka palīdzību, kad abiem vecākajiem bērniem pasliktinājušās sekmes skolā un viņa nav sapratusi, kā šo problēmu risināt, strādājot tālu no mājām un daudz laika pavadot darbā, lai nopelnītu ģimenei iztiku. “Agri braucu prom un vēlu biju mājās, tāpēc bērnus redzēju tikai gulošus,” stāsta Liene, kura nu apguvusi datoru un tehnoloģijas, lai varētu palīdzēt bērniem mācībās. Viņa arī cer atrast darbu tuvāk mājām, jo no iepriekšējā aizgājusi, saprotot, ka zaudē emocionālo saikni ar bērniem.

Saldus novada sociālā darbiniece Inga Siliņa uzsver, ka palīdzēt Lienei viņai bijis iespējams, jo specializējusies tieši darbā ar ģimenēm un bērniem, taču iepriekš darījusi visu, kas sociālajā jomā bija nepieciešams. “Tas lielā mērā ir resursu jautājums,” norāda I. Alliks.

Arī A. Priedols uzsver, ka visu jau instrukcijās neuzrakstīsi un ar likumu nenoteiksi, tāpēc pašvaldībās jābūt pietiekamam skaitam kompetentu darbinieku, kas varētu gan specializēties, gan arī nodrošināt savu klātbūtni krīzes situācijās.

Savukārt G. Krēgere-Medne uzsver, ka Lienes piemērs labi parāda, ka darbinieks, kurš izpelnījies iedzīvotāju uzticību, var palīdzēt risināt situācijas, kas no pirmā acu uzmetiena nemaz nešķiet kā sociālā darbinieka jautājums. “Ja tādas mammas ir piecas, sociālais darbinieks var izveidot nelielu atbalsta grupu, ja tāda problēma ir 20 ģimenēs, tad, iespējams, šis jautājums jau jārisina sadarbībā ar izglītības iestādi visa novada mērogā,” viņa modelē situāciju.

Pabalstu saņēmēju paaudze?

B. Mikāla uzsver, ka arī Kuldīgas novadā ģimenēm ir svarīgs dažādu veidu atbalsts – materiāls, sociāls, psiholoģisks, un pašvaldība to arī godprātīgi cenšoties nodrošināt. Bet uz komentāru, ka sociālie darbinieki dažkārt sūdzas par pārāk smagu papīru darbu, A. Priedols teic, ka konkrētās situācijās tiekot darīts viss nepieciešamais, un, ja vajadzīgs, tad bērnu vispirms pabaro un tikai tad kārto papīrus. Turklāt pieredzējušie pašvaldību darbinieki jau pārzina visu, kas nepieciešams.

Arī G. Krēgere-Medne norāda, ka tieši sociālā darbinieka pieredzei un zināšanām, situācijas izpratnei ir milzu nozīme sociālajā darbā, jo pakalpojumi ir pieejami, tikai jāatpazīst, kuri konkrētā reizē cilvēkam ir nepieciešami.

I. Alliks uzsver, ka no vajadzīgās birokrātijas šādās situācijās nevarēs izvairīties, arī tāpēc, lai vēlāk varētu izsekot darbinieka rīcībai un to novērtēt. Taču vienmēr ir iespējams meklēt risinājumus, ja jāmaina likumdošana vai prasības un birokrātiskais slogs sociālajā jomā jāmazina, bet tad ir nepieciešami reāli priekšlikumi un norādes, kuri dokumenti tieši ir lieki, ar kritiku vien, ka jāaizpilda pārāk daudz papīru, nepietiks.

Diskusijas dalībnieki secina, ka nereti iedzīvotāji nemaz nevēlas saņemt no pašvaldības cita veida palīdzību kā tikai naudas pabalstu. B. Mikāla uzskata, ka paši esam radījuši paaudzi, kas pieradusi dzīvot no pabalstiem. “Te svarīgs ir audzinošais darbs, piemērs. Kad tu ar viņu aprunājies, dažkārt izdodas pārliecināt,” uzsver A. Priedols, gan neslēpjot, ka tādu uzstājīgu naudas prasītāju netrūkstot arī Dienvidkurzemes novadā. Bet I. Alliks teic, ka pētījumi gan neapstiprina bažas, ka vesela paaudze būtu pieradināta saņemt tikai pabalstus, taču piekrīt, ka izņēmumi ir vienmēr.

Tāpat Labklājības ministrijas pārstāvis vērš uzmanību uz to, ka šobrīd tiek veidota daudzpakāpju pieeja sociālajam darbam, lai skaidri identificētu pirmo operatīvo rīcību krīzes situācijās un tad tālāk pa posmiem šķetinātu katras ģimenes konkrētās problēmas un piedāvātu atbilstošu palīdzību. “Sociālajam darbiniekam jābūt nevis strostētājam un naudas dalītājam, bet situācijas izvērtētājam un sapratējam,” viņš saka.

UZZIŅAI

• Raidījumu “Atdeves vektors” iespējams noskatīties arī kanāla “ReTV” kontā sociālajā tīklā Youtube.

• Informācija par pašvaldību memorandu par sociālā darba attīstību atrodama vietnē celamieskopa.lv.

Publikācija tapusi sadarbība ar ESF projektu “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās” Nr.9.2.1.1/15/I/001.

Raksta oriģināls publicēts portālā liepajniekiem.lv